Pieredze rāda, ka katram no mums izveidojas plašāks vai mazāk plašs paziņu loks, taču draugi ir tikai daži, vai pat viens (tāds īsts). Pats interesantākais, ka tie „īstie” draugi nāk līdzi tieši no bērnības, no skolas vai studiju gadiem. Tieši jaunībā, kad cilvēks aktīvi uzsūc informāciju, veido jaunas prasmes, iemaņas, veido vai nostiprina vērtības, veido arī paliekošas attiecības.

Kevins Hogans „Ietekmēšanas māksla” (2006) - tā viena no tām grāmatām, kuru lasīju ar zīmulīti rokā, ik pa brīdim pasvītrojot vai lapaspuses malā ievelkot izsaukuma vai jautājuma zīmi. Tā arī viena no tām grāmatām, kuru paņēmu rokā pēc izlasīšanas gadu atpakaļ. Grāmata reklamēta un piedāvāta pārdevējiem, tirgzinības profesionāļiem un ikvienam, kura maizes darbs ir cilvēku pārliecināšana. Manuprāt, tā der gan šajā profesionālajā nozīmē, gan v ... »

Muļķības, ka viss ir priekšnoteikts. Pats cilvēks izvēlas savu ceļu. Arī neveiksmes, kas piemeklē, jau iepriekš slēpjas cilvēka galvā - prātā, atmiņās, pārdzīvojumos. Katru mirkli, sekundi, minūti cilvēks izvēlas – rakstīt vai nerakstīt, aiziet vai palikt, uzsmaidīt vai rādīt īgnu seju. Pēdējais rada izmaiņas ne tikai sevī, bet arī apkārtējos cilvēkos, kas tevi redz un uztver tieši tādu, kādu tajā mirklī sevi parādi.

Ir filmas, kuras uzrunā, bet ir, kuras nē. „Elēģija” (Elegy, 2008) viena no tām pirmajām. Ne tik daudz ar mūžseno atdzinumu – mīlestība nepazīst vecumu, bet gan ar smeldzīgu vientulības sajūtu. Vientulība, ko cilvēks pats apzināti vai neapzināti izvēlas.

Tā nu es iedomājos par cilvēciņiem, kuri vienmēr ir ar kaut ko neapmierināti vai kuriem visu laiku „nesanāk”. Bieži vien šie ļaudis saprot, ka tā nevar un kaut kas jāmaina, bet dara to negribīgi vai arī ja pārmaiņas ir notikušas pēc kāda laika neapmierinātība ir atpakaļ.

Fascinē šīs ģimenes idille, romantikas pilnās attiecības starp ģimenes galvu Gomesu un viņa sieviņu Morticiu, maigums un mīlestība, kas pasargāta no aizejošo gadu un apkārtējās sabiedrības uzskatu ietekmes.Šī ģimenīte it kā atrodas ārpus ikdienības steigas, sīkumainības, mantrausības, apkārtējās vides pārmaiņām.

Personīgā komforta zona īstenībā briesmīga lieta, jo būtiski kavē jebkādas pārmaiņas cilvēka dzīvē vai attīstību. Jebkura ārējo apstākļu vai apkārtējo cilvēku ietekme, kas vērsta uz manas personīgās komforta zonas izmaiņām, tiek uztverta kā draudi. Savu komforta zonu var izmainīt tikai pats cilvēks, ja gatavs atteikties no sava upura vai varoņa statusa kāda cita (visbiežāk ļoti tuva un nozīmīga cilvēka)acīs. Esi gatavs padalīties, kas ir tava komfort ... »

Pamanīju šo filmu Baltajā naktī un aizvakar atradu tīmeklī, lai uzmanīgi noskatītos no titriem līdz titriem. Filma fascinēja un lika aizdomāties – kāpēc cilvēkiem nepieciešama mutvārdu valoda, ja visu var izteikt ar mīmiku, žestiem, acu skatienu, skaņu, mūziku un deju?! Ķermenis nemelo pat tad, kad izteiktie vārdi ir viena vienīga izlikšanās. Līdz ar 50 gadiem Parīzes deju zāles vēstures tiek parādīta vairāku attiecību vēsture – jūtas, emocijas, aizrau ... »

Filma gardēžiem, kur atklājas ārkārtīgi veiksmīgs vizuālo un skaņas gleznu salikums. Tāpēc pievelk nevis jel kāda aizraujoša sižeta dēļ, bet gan mūzikas, ritmu un smalku jūtu attēlojuma ziņā. Stāsts ir ārpus vietas un ārpus laika. Šī māja un šie cilvēki varētu būt jebkur, kur viņiem būtu lemts satuvināties un sajust radniecīgu dvēseli. Vērts redzēt detaļu dēļ ...

Ķermeņi mijas, steidzīgi soļi iet garām, nemitīgi garām pa peļķēm, nejauši neko nepamanoši skatieni. Vai esmu viens šai pilsētā, šai pasaulē, vai arī ar mani vienmēr ir kāds, kas mani sargā? Kāds iekšējs spēks, kāda gaisma, kas ļauj kūniņai pārdzimt taurenī. To var nosaukt arī par Dievu. Kad esi atradis to sevī, iemīlējis sevi, tad vari pacelt acis uz otru un iemīlēt Dievu otrā cilvēkā. Taureņi tiecas uz gaismu, cilvēki uz mīlestību.

Zilās krāsas psiholoģiskā ietekme uz cilvēku, tās simboliskā nozīme

Tā nu ir sanācis, ka dzīvojam laikmetā, kad dažādas spekulācijas nāk viena aiz otras. Šī filma ir tieši par to. Sava veida turpinājums Dena Brauna romānam „Da Vinči Kods”. Filma sadalīta trīs daļās, līdz ar ko nolēmām padalīties šādos tādos iespaidos un faktos, par katru daļu atsevišķi.

Marinas Vladi grāmatu VLADIMIRS JEB PĒDĒJAIS LIDOJUMS (Zvaigzne ABC, 2008) iesaku tiem, kurus aizrauj stāsti par harizmātiskām personībām un viņu iekšējiem dēmoniem, kas viņus plosījuši visas dzīves laikā. Šajā grāmatā krievu dzejnieka, aktiera, barda Vladimira Visocka un franču aktrises Marinas Vladi kopdzīves stāsts. Alkohola dēmons, kas plosījis šīs attiecības. Sievietes - līdzatkarīgās loma mīļotā vīrieša – alkoholiķa dzīvē. Visockis - ģēnijs, hari ... »

Jau 19.gs. augus, kas saturēja ēteriskās eļļas, sāka audzēt rūpnieciskos nolūkos. Francija kļuva par vienu no vadošajām parfīmu ražotājām. 20.gs. aromātiskās vielas sāka izmantot medicīnā, kas nozīmēja, ka aromātisko vielu īpatnības un to specifiskā iedarbība uz cilvēka psihi un ķermeni tika racionāli izpētīta.

Man viņa atklājās kā sieviete, kas savu sakropļoto ķermeni padarīja par ikonu un savas sāpes par mākslu. Tas izskaidro daudzos pašportretus, kas vairumā tapuši guļot gultā, kurā sevi iztēlojās sadalītu pa gabaliem, ar uzšķērstām iekšām, apaugušu ar zāli un liānām.

Zīlēšana - intriģējoša lieta, it īpaši pārmaiņu vai šaubu laikos, kad cilvēks nav drošs par savu nākotni, par attiecībām, par materiālo stāvokli u.tml. Nez ko Latvijas valdība ir sazīlējusi kafijas biezumos vai citādi, apstiprinot nākamā gada budžetu un darbības programmu ekonomiskās krīzes novēršanai/nenovēršanai. Lai nu kā, katrs grib uzzināt svarīgāko pirmais, intuitīvi uztaustīt un apiet neveiksmes, domāt soli uz priekšu, saglabāt attiecības un stab ... »

Izdzirdot Dītrihas vārdu uzreiz rodas asociācijas ar karu, melnbalto foto un kino, cigaretes dūmiem, mazu skatuvīti krogā, elegantu maxi kleitu ar neparasti šmaugu jostasvietu, masīvu kažokādas apkakli, tā laika ikonu.

Visam tam, ko nēsājam vai liekam kaklā, pirkstā, uz rokas, kājas, galvas, ir ne tikai funkcionāla, bet arī simboliska un pat dziednieciska, dažādu enerģiju piesaistoša nozīme. Šoreiz par gredzeniem, kas izsenis ir pabeigtības, aizsargātības, pilnīguma un piederības simbols.

Katrs esam dzīvē sastapuši cilvēku, kura acu krāsa ir izbrīnījusi vai satraukusi.Visbiežāk tie ir piesātinātu acu krāsu īpašnieki, kas piesaista mūsu uzmanību – ogļu melnas, dziļi zaļas vai neparasti gaiši zilas acis. Par tādām raksta dzeju, sacer dziesmas, jo tās rada zināmu noslēpumainības un ārpus šīs pasaules iespaidu. Bieži vien pēc acu krāsas mēģina noteikt cilvēka raksturu vai kādas īpašības. Kaut gan zinātnieki apgalvo, ka vienīgais, ko 100% v ... »

Ar šo rakstu iesāku rakstu sēriju par horoskopa zīmēm un sievietēm, kas dzimušas konkrētajā zodiakālajā ciklā. Katru mēnesi tiks apskatīta viena no divpadsmit horoskopa zīme un šajā zīmē dzimušo sieviešu daba intīmajās attiecībās.

Sen zināma gudrība – neskati vīru pēc cepures, bet pēc apaviem gan. Katra zinoša sieviete var pateikt, ka pirmais iespaids par vīrieti un viņa valkājamies apaviem var būt diezgan noteicošs. Jo koptākas un jo dārgākas kurpes viņš nēsā, jo sakārtotāks viņš pats un jo stabilāks un materiāli nodrošinātāks ir viņa stāvoklis. Bet kā ir ar sievietēm?

Šonedēļ otrdien saņēmu telefona zvanu no Zvaigznes ABC pārstāvja ar apsveikumu, ka esmu piedalījusies konkursā un vinnējusi vairākos interneta medijos izdaudzināto Dž. Kotera un H. Ratgēbera grāmatu „Mūsu aisbergs kūst”.Grāmatā ar alegoriju palīdzību būtībā izstāstīta astoņu soļu programma sekmīgas pārmaiņas ieviešanai uzņēmumā, valstī, ģimenē, attiecībās. Lieliski parādīti dažādi cilvēku, sorry, pingvīnu rakstura tipi un rīkošanās kritiskās ... »

Tango man asociējas ar diezgan intīmu ķermeņu saspēli. Tieši ķermeņu, nevis dvēselisku. Deju, ko izdejo uz ielas, uz bruģa, blakus kafejnīcai, blakus notekūdeņu renstelei, ziņkārīgo acu priekšā, spītējot sev, partnerim vai kādam, kas noskatās.

Vakar pēc ilga laika ielogojos atkal, lai pačolētu, kas jauns. Instalēju jaunāku versiju, bet secinājums viens un tas pats – tā „elles kaste” (lasi –dators) ar savām virtuālajām pasaulēm ir baigais laika aprijējs. Ne par velti dažs labs ir burtiski pārcēlies Second Life uz dzīvi – atvēris savu veikaliņu, nodibinājis jaunas attiecības, uzbūvējis sev privātmāju.

Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.

Kāzas ir vieni skaisti dzīves svētki, un noteikti, ja kāds šaubās, vai tās rīkot ar vērienu vai tomēr salaulāties tikai liecinieku klātbūtnē, taupot laiku, līdzekļus, enerģiju un ko tik vien vēl nē, tad viennozīmīgi iesakām rīkot šos svētkus. Tā paliek kā vērtība visas dzīves garumā. Tā kā strauji tuvojas augusts, kas Latvijā ir tradicionāli bagātākais kāzu laiks, tad atgādināšu visiem jaunajiem pāriem un precētajiem par kāzu gadadienu tradīcijām.

Rudens parasti asociējas ar briedumu, un tā arī – rudens cilvēki stingri stāv uz zemes un ir pieauguši savos spriedumos. Viņi nelidinās ilūziju mākoņos, spēj saskatīt un pieņemt dzīves skarbo realitāti. Rudens cilvēki ir labi aprēķinātāji, diezgan pedantiski un apdomīgi. Rudens cilvēki ir diplomātiski un principiāli, viņi ir uzcītīgi un centīgi, vienmēr pieturās pie saviem stingri formulētajiem uzskatiem. Viņiem darbi sokas, jo līdzsvarotais raksturs.

Pavasara cilvēki ir egocentriski, visus priekus un bēdas, veiksmes un nelaimes koncentrējot tikai uz sevi. Reizēm viņi ir naivi kā bērni, spēj brīnīties, izrādīt sašutumu vai mulsumu, lielu sajūsmu vai dziļu sarūgtinājumu. Pavasara cilvēka garastāvokli ir jāuzmin, jo citādi neviļus var dabūt rētas. Tāpēc lielākoties pavasara cilvēkus apbrīno, bet nemīl. Attiecības sarežģī pēkšņās garastāvokļa maiņas un kaprīzes.

Tā kā Freids kādreiz plosījies par pārteikšanos, kas nekad nav nejauša un kaut ko liecina par cilvēka iekšējo dvēseles stāvokli, tā arī zīmējumi un skricelējumi uz papīra malām nav nejauši. Redz’ psihologi labu laiku ir pētījuši neapzināti vilkto līniju sakarības ar cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem. Mēģināšu īsumā apkopot dažas atziņas.

Fantasmagorija vairākās epizodēs. Mums patīk spēlēt spēles. Pieklājības, pozitīvisma un vieduma maska dažbrīd ir visdārgākā, kas vien var būt. Pat vārdiski piekrītot atklātībai, mēs paliekam savās maskās. Kurš gan cits mani atmaskos, ja ne es pats sevi? Vai klubiņa dalībnieki riskēs uzspēlēt spēli bez maskām?

Šodien Saša svinētu savu simtu astoto dzimšanas dienu. Mēs arī svinētu, bet katrs savu ikdienas rūpju pārņemts esam prom no Rīgas 20. – 30. gadu realitātes, kas vienmēr kļūst tik tuva un jaušama līdzko paņem rokā kādu Čaka dzejas krājumu. Bet ko nu par biogrāfiskiem faktiem, tos katrs var izlasīt literatūras vēstures grāmatā. Parunāsim labāk par mīlestību!

Uz skatuves sanestas četras tonnas Latvijas māla, kaut gan vēstījums ir par divu brāļu dzīvi un kaislību pret sievieti no prieka mājas kaut kur tālā Dienvidamerikas rančo. Izrādē mīlestība nav atrauta no miesiskās kāres. Te nav „ekšena” , nedz cēlu jūtu, nedz noslēpumainības un sarežģīta sižeta samezglojuma. Brutāls maigums.

Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.

Tikai manas unikālās personības dēļ kādā jaukā dienā ļautiņi būs spiesti interesēties arī par maniem darbiem. Tas ir daudz iedarbīgāk nekā, taustoties cauri mākslinieka daiļradei, meklēt viņa personību. /Salvadors Dali/

Izrādās par vīnu un sieru var runāt kā par pāri, kurš var izveidot ideālas attiecības vai tieši pretēji – nesaderēt nemaz kopā. Par cilvēkiem saka „tāds tādu atrod” vai „pretējības pievelkas”, tā arī par vīnu un sieru var runāt kā par pāri, kuram ir daudz kas kopējs, sākot no raudzēšanas, izturēšanas procesa līdz uzglabāšanai un servēšanai, pasniegšanai. Kaut gan starp viņiem ir divas būtiskas atšķirības – pelējums un sāls, kas piemīt labam ... »

Aunam sievietes vārds ir pārāks par visu. Lai viņš justos apmierināts, mīlas dēkai jābūt nedaudz noslēpumainai, viņa gaumē ir mistiski telefona zvani, rūpīgi sagatavotas slepenas tikšanās un tml. Prieks par savu iekarojumu viņam ir daudz mazāks nekā par pašu iekarošanu.

Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā. "Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.

Notikumi ap RS (Rīgas Satiksme) kopumā (ne tikai par kontrolieriem) rada priekšstatu par savdabīgu vidi, kur mīļā miera labad, lielie priekšnieki piever acis šādām tādām izdarībām, kas nepārprotami veicina iedomātu attaisnoto nesodāmību.

Laipni lūgti surikatu ģimenītē! Mazi varoņi uz liela ekrāna kinoteātrī „Rīga”. Ārkārtīgi mīļš un jautrs plakāts, nevarēju paiet garām. :) Aizraujoša dokumentālā filma, kas stāsta par surikatiem, apbrīnojamiem tuksneša dzīvnieciņiem, kuri savstarpējās attiecības sargā līdzīgi kā mēs. Filmas centrālais varonis ir surikatu mazulis vārdā Kolo, un mēs sekojam viņa dzīves stāstam Āfrikas Kalahari tuksnesī.

Atrasti 39 ieraksti
© IINUU, 2008    Hostings: www.tuxit.lv
Top Site Statistika - TopSite.lv on-line.lv Blogi/blogs.lv Blogs Latvijas Reitingi