Atklājām Ulmales upurakmeni, pie kura kādreiz pulcējušies senči. Neviegli atrodama, ne tik mistiska vieta, kā pats akmens ar bļodas diametru ap 60 cm. Sakrājies ūdens izskatījās draudīgi melns. Kaut gan esot ticējums, ka tas ārstē, instinktīvi nebija vēlēšanās tajā iemērkt rokas.
Tomēr lielākais FARÖ salas krāšņums ir dabas veidotie akmens brīnumi. Vēju un jūras ūdens radītie akmens stabi, kas četrreiz pārsniedz cilvēka augumu.
Akmens krāvumi, neskaitāmi krusti un pieminekļi, koka un akmens skulptūras, iezīmēti vai iekalti simboli – horoskopu zīmes, dieva acs, saules aplis, austras koks u.tml. To visu kopā sakopojis tēlnieks un dīvainis Viļus Orvidus.
Viens no notikumiem, kas, manuprāt, ļoti iederas Eiropas kultūras galvaspilsētas "Rīga 2014" atklāšanas pasākumu programmā, ir šo sestdien, 18.janvārī, ieplānotā Grāmatu draugu ķēde, kad no rokas rokā tiks nodotas grāmatas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas uz Gaismas pili - jauno celtni Daugavas otrā krastā. Akcija sāksies plkst. 12:00 un norisināsies astoņos posmos (skat. karti zemāk): 1. posms – Vērmanes dārzs; 2. posms – Merķeļa iela; 3. posms – Brīvības bulvāris; 4. posms – Kaļķu iela; 5. posms – Kaļķu iela/Kungu iela; 6. posms – 11. novembra krastmala; 7. posms – Akmens tilts; 8. posms – Akmens tilts pie Gaismas pils.
Izdzirdot vietvārdu Piza, noteikti pirmā asociācija ir tornis, kas ievērojami sagāzies uz vienu pusi. Tagad tas no iekšpuses nostiprināts tā, ka mazām tūristu grupām ļauts uzkāpt 56m augstā zvanu tornī. Vijīgi akmens pakāpieni, kas neļauj atpūtināt elpu, ved augšup, līdz nonāc skatu laukumā, no kura paveras skats uz visu Pizas pilsētiņu.
Tā ir nu reiz tā lieta, kur var izvērsties un ļauties izdomai. Sākotnēji jāsagādā daudz un dažādus sīkus elementus – akmentiņus, keramikas, stikla, koka vai metāla pērlītes, stiprinājumus u.tml., lai pēc tam tos varētu veiksmīgi kombinēt. Šeit parādīšu piemēru, kā var vienkārši pagatavot trīs dažādus auskariņus.
Nazarē pamanījām arī arēnu un biļešu kases vēršu cīņām. Portugālē korida nav tik asiņaina kā Spānijā, jo vērsi nenogalina, bet ar krāsainiem skaustā sadurtiem šķēpiem apdullina un matadors to noliec uz ceļiem. Cīņām vērši tiek speciāli audzēti, lai tie sasniegtu 300kg. Oriģinālo koridu iespējams redzēt tikai Spānijas Andalūzijas reģionā. Tur vērsi nokausē un nogalina iedurot zobenu. Skatītāju pūlis kliedz – Veronika! – pieprasot dzīvnieka nāvi.
Pagājušās nedēļas nogalē par godu savai alvas/rožu kāzu jubilejai nolēmām doties uz Igaunijas Z piekrasti, lai iepazītu gan vietējo dabu, gan pabaudītu SPA jaukumus. Rezultātā vēlreiz pārliecinājāmies par igauņu tīkamo dzīves rimtumu, atklājām vienu paradīzes pludmalīti un pabijām kūrortpilsētā, kur kāju spērām pirmo un, cerams, pēdējo reizi.
Ceļojuma dienasgrāmata, 1.diena - BAŠKA, KRK, OPATIJA
Vakar bija tiešām jauka diena – saulaina un silta. Labs iemesls, lai atstātu datoru mājās un dotos garākā pastaigā pa jūras krastu. Šoreiz aizbraucām uz Vidzemes jūrmalu un pavadījām tur, ejot gar krastu un peldoties nu jau sasilušajā jūras ūdenī kādas četras stundas. Nogājām strēķīti no Tūjas līdz Ķurmragam (apmēram 7 km uz vienu pusi). Jūras skati bija to vērts, lai tos iemūžina fotogrāfijās.
Kā no krāsainas pastkartītes izniris skatam paveras baltu māju krasts ar spilgti ziliem akcentiem un senām vējdzirnavām. Te no pasaules malu malām brauc tūristi, lai nofotografētos un sagaidītu skaistāko no dabas brīnumiem – saulrietu, kas iekrāso jūru un balto namu fasādes dažādās varavīksnes krāsās.
Ceļojuma dienasgrāmata, 3.diena - PULA, ROVINJ. Un tad to vairs nevar aprakstīt vārdiem. Varbūt uzzīmēt, varbūt nofotografēt, bet vispatiesāk vienkārši sajust …
Kaut gan Gotlande ir lielākā Baltijas jūras sala, kura pieder Zviedrijai jau kopš 1645.gada, tomēr dzīve šķiet šeit rit suverēni un rimti. Visbijai ir Gotlandes galvaspilsētas statuss.
Atceraties stāstu par Donu Kihotu un vējdzirnavām? Tad nu Gotlandes NÄS pussala viņam būtu īstais kaujas lauks.
Pastaigāties pa kapiem (neatkarīgi no piederības un veida – katoļu, pareizticīgo, brāļu u.tml.) saulainā dienas laikā liekas pat interesanti. Jo lasot uzrakstus, gadu skaitļus, novēlējumus un pētot fotogrāfijas, pieminekļu un krustu formas, šķiet staigā pa atvērtu vēstures grāmatu un personu datu bāzi. Šeit pārdomas - par kapu institūciju – kāpēc tā radās un kāpēc cilvēkiem, sabiedrībai tā nepieciešama? Kāda motivācija man pēc nāves būt guldītai publiskajos kapos?
Katram no mums ir savas mīļlietiņas, no kurām nekad negribētu šķirties un kuras vienmēr apveltām ar siltu skatienu vai labprāt paņemam rokās, lietojam un lepojamies ar tām. Jāsaka, ka parasti šīs lietas nebūt nav tās praktiskākās un sadzīvē visnepieciešamākās. Turklāt tās parasti ir daudzkārt lietotas, čamdītas un burzītas, tāpēc mazliet nobružātas, neskatoties uz īpašnieka vislabāko attieksmi pret tām. Aicinu neturēt sveci zem pūra un atsūtīt savus 5 mīļlietiņu stāstus!
Iepriekš gari un plaši iznāca iepazīstināt ar Vācijas vīniem no vēstures un teorijas viedokļa. Tagad sīkāk par pašu garšas kārpiņu lutināšanas vakaru un sešiem vīniem no dažādiem Vācijas reģioniem.
Viss iesākās ar nosēšanos uz grīdas pie sienas un ierasto „What is your name? Where are you from?”, tad pār galvu nāca divas riktīgas šaltis ne pārāk silta, drīzāk vēsa ūdens. Pirtnieks ar paasu cimdu un ātrām spēcīgām kustībām izberza rokas, kājas, muguru, plecus. Tas tā kā pīlinga procedūra, tad sekoja ziepju masāža, kas dikti atšķirās no tās, ko esmu izbaudījusi tepat Jūrmalā "Sokolovskije baņi".
Turaidā nebijām bijuši kopš studiju laikiem (pēdējo reiz kādus desmit gadus atkaļ), taču šķiet, ka nekas nav mainījies. Tā pati Gūtmaņa ala, Dainu kalns, Turaidas pils, Turaidas rozes kaps, baznīca ar gaili torņa galā, takas, kas ved augšup un lejup, avotiņi u.tml. Šoreiz netipiskā gadalaikā – ziemā (4.decembrī), lai gan pakalni gandrīz sulīgi zaļi un kailos koku zaros gaudo vējš.
Šodienu nolēmām pavadīt ārā dabā. Saule patīkami sildīja, termometra stabiņš dienas vidū pakāpās līdz +10C un sniega ne miņas. Kaut gan pie A mola Mangaļsalā vēl atradām dažas relikvijas - kūstošus ledus gabaliņus. Tā kā zaļumi vēl netraucēja un varēja redzēt, kur liec kāju, izložņājām krasta apsardzes artilērijas kazemātus un apskatījām artilērijas šāviņu pagrabus.
Ledus laikmeta centrs atrodas netālu no Tartu jeb Tērbatas, padsmit kilometrus uz Z pusi, nelielā ciemā Äksi skaista ezera krastā. Pati ēka atgādina pelēku lielu kluci, kurš iekšpusē sastāv no trim stāviem ar palielu tukšumu vidū, kur izvietots centra galvenais varonis un arī logotipa simbols – dabīga lieluma mamuts.
Aizbraukt uz Lietuvu un pastaigāties mežā 20-30 metrus virs zemes doma bija jau pagājušajā gadā, kad tika atklāta Anīkšču pastaigu taka starp koku galotnēm. Taču šī taka bija tikai viens no astoņiem interesantiem dabas un cilvēku roku radītiem apskates objektiem šajā braucienā.
Amerikāņu politiskās drāmas seriāls House of Cards jeb Kāršu namiņš pilns nežēlīga pragmatisma, manipulēšanas, jebkuru vispārcilvēcisko vai reliģisko vērtību ignorēšanas, bet arī globālas stratēģiskas domāšanas un sulīgu izteicienu pilns. Te būs galvenā varoņa ASV Demokrātiskā partijas politiķa Frenka Andervuda izteicieni.
Pirms stāstu par citu zemju pazemi, domāju, ka jāuzraksta par pazemi tepat Vidzemē. Pieļauju, ka dažās no šīm smilšu alām jūs jau esat pabijuši, bet citas rakstā pieminētās vietas būs patīkams atklājums. Jebkurā gadījumā labprāt padalos ar iespaidiem no vienas dienas izbrauciena un nostaļģiju pēc jaunības vingruma, kad ikvienā zemes caurumā nebija grūti nedz ielīst, nedz izlīst, nedz apgriezties desmit reiz ar savu asi.
Gotlandi sauc par salu ar 100 baznīcām, un tas nebūt nav pārspīlējums. Katrā mazā ciematiņā ir pa vienai baznīcai.
Katalonija – Lloret de Mar - Costa Brava
Ja trūkst laika un enerģijas plānot tālos atpūtas brauciens un ja gribas izrauties no ierastās vides, pilsētas burzmas un nedomāt pilnīgi ne par ko, vislabākais samest ceļojumu somā nepieciešamo apģērba, kosmētikas un pārtikas minimumu un doties ceļā tepat pa Baltijas jūras piekrasti.
Devāmies ceļā sestdien diezgan agri no rīta. Diena bija saulaina, debesis skaidras. Pirmais pieturas punkts – Engure. Tur apskatījām vecu koka baznīcu, molu un akmeņaino piekrasti.
Kalnā palika ... nē, nē, tie nav tikai kineskopi, bet... „Nejauši Pedvālē nokritis objekts MUNAMUNA” Es iedomājos par Latviju, bet varbūt par taureņiem – jauniem, svaigiem un brīviem kā Ziedoņa dzejā. Nu, varbūt mazliet sastingušiem...
Ar to apliecinu, ka jūs esat bijuši, uz Roka raga Sintras apgabalā, Portugālē, pašā Eiropas kontinenta rietumu punktā, pašā pasaules malā, „kur beidzas zeme un sākas okeāns”, kur ticības, mīlestības un piedzīvojumu gars pamudināja portugāļu karavellas doties ceļā, lai meklētu jauno pasauli."