Oktobris, protams, ir Čaks. Līdz kaulam rīdzinieks, urbānists, notekcauruļu un ielasmeitu apdziedātājs, pašpuika, nesaprastais mīlnieks ar sirdi uz trotuāra. Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk lasīt dzejnieku dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Varbūt tāpēc, ka tie ir vispatiesākie, visatkailinātākie, nepiegludinātie. Nav izgājuši paša autora vai izdevuma redaktora cenzūru.
Ja iztēlojas Čaka dzejas radīto noskaņu, nez’ kāpēc uzreiz nāk prātā rudenīgs vakars Rīgas ielās. Mitrs bruģis, peļķes, kurās atspoguļojas kaut kas dzeltēns – mēness, laternas gaisma vai kļavas lapa. Taču, pārlapojot dzejoļu grāmatas, rudens kā tāds maz kurā vārsmā pieminēts. Lai vai kā, pieminēsim Čaku viņa 110.dzimšanas dienā, pārlasot dažus uzietos dzejoļus par rudeni.
Rudens man šķiet tāds ļoti lakonisks mēnesis, bez liekiem vārdiem, liekām kustībām vai vētrainām jūtu izpausmēm. Netīšām atausa prātā sen lasītā un nez’ kāpēc iespiedusies atmiņā japāņu dzejas trīsrinde: „Es aizeju. Tu paliec. Divi rudeņi”. Piedāvāju šovakar, kad aiz loga līst auksts rudens lietus, palasīt kopā haiku.
Vācieša dzeju lasījām nevis omulīgi saritinoties dīvānā (kā bija ar Čaku), bet izejot ārā, rudenī, apsēžoties jau sarmas klātajā zālē, sajūtot jau griezīgo ziemeļu vēju gar vaigiem, pakavējoties vēl blāvajos, bet mīlīgajos rudens saules staros kā mātes glāstā. Aicinu to darīt arī Tevi!
Decembris pieder Ziemeļniekam. Jau ir salnas, sniegs un pelēcīgums mijas ar bezjūtīgo balto, bet cilvēkiem vēl nav aizmirsies rudens dāsnums, ķirbju oranžums, ābolu sarkanums, kāpostgalvu apaļums. Vēl visa gana, visa papilnam un var svinēt saulgriežus. Ziemeļnieka dzeju var lasīt daudz, tā tik melodiska, bet … gribu atgādināt tikai vienu dzejoli, kas, manuprāt, ir pārlaicīgs.
Šodien Saša svinētu savu simtu astoto dzimšanas dienu. Mēs arī svinētu, bet katrs savu ikdienas rūpju pārņemts esam prom no Rīgas 20. – 30. gadu realitātes, kas vienmēr kļūst tik tuva un jaušama līdzko paņem rokā kādu Čaka dzejas krājumu. Bet ko nu par biogrāfiskiem faktiem, tos katrs var izlasīt literatūras vēstures grāmatā. Parunāsim labāk par mīlestību!
Ja jau tādi svētki kā Sv. Valentīna jeb visu mīlētāju diena radušies, tad nu aicinu visus šajā dienā viens otram teikt ar mīlestību tikai par mīlestību! Šeit esmu apkopojusi dažu autoru mīlas dzeju. Ja esat cilvēks, kuram mīlas vārdi tik viegli neiet pār lūpām, tad izlīdzieties ar kādu dzejas vārsmu, ko var nosūtīt kā apsveikuma pantiņu Valentīndienā savam/-ai mīļotajam/-ai.
Kalnā palika ... nē, nē, tie nav tikai kineskopi, bet... „Nejauši Pedvālē nokritis objekts MUNAMUNA” Es iedomājos par Latviju, bet varbūt par taureņiem – jauniem, svaigiem un brīviem kā Ziedoņa dzejā. Nu, varbūt mazliet sastingušiem...
Viennozīmīgi LOW PROFILE ir noskaņu filma. Par sižetu vai tajā iekļauto domu noteiktu vēl varētu diskutēt, taču, manuprāt, lieliska doma bija filmā iekļaut Gata Zotova dzeju, kas tiešām baudāma. Jebkurā gadījumā ir prieks par līdzcilvēkiem, kuri dara, rada un stāsta sava rajona, savas vides, pilsētas, valsts stāstu.
Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.
Šogad Baltā Nakts Sarkandaugavā noritēja tik aktīvi kā nekad agrāk. Interesentu un brīvprātīgo netrūka. Taču lielākais gandarījums pašiem sarkandaugaviešiem par to, ka rajons kļuvis par tādu radošo un aktīvo cilvēku pulcēšanās vietu, kuriem rūp vide, kurā dzīvo, un kuri vēlas vairot dzīvesprieku un atbildības sajūtu apkārtējos.