Decembris pieder Ziemeļniekam. Jau ir salnas, sniegs un pelēcīgums mijas ar bezjūtīgo balto, bet cilvēkiem vēl nav aizmirsies rudens dāsnums, ķirbju oranžums, ābolu sarkanums, kāpostgalvu apaļums. Vēl visa gana, visa papilnam un var svinēt saulgriežus. Ziemeļnieka dzeju var lasīt daudz, tā tik melodiska, bet … gribu atgādināt tikai vienu dzejoli, kas, manuprāt, ir pārlaicīgs.
Dzejolis, kuram nevajag nosaukuma. Foto: Boļševička, 2014.gada 13.septembris
Šodien Saša svinētu savu simtu astoto dzimšanas dienu. Mēs arī svinētu, bet katrs savu ikdienas rūpju pārņemts esam prom no Rīgas 20. – 30. gadu realitātes, kas vienmēr kļūst tik tuva un jaušama līdzko paņem rokā kādu Čaka dzejas krājumu. Bet ko nu par biogrāfiskiem faktiem, tos katrs var izlasīt literatūras vēstures grāmatā. Parunāsim labāk par mīlestību!
Zīlēšana - intriģējoša lieta, it īpaši pārmaiņu vai šaubu laikos, kad cilvēks nav drošs par savu nākotni, par attiecībām, par materiālo stāvokli u.tml. Nez ko Latvijas valdība ir sazīlējusi kafijas biezumos vai citādi, apstiprinot nākamā gada budžetu un darbības programmu ekonomiskās krīzes novēršanai/nenovēršanai. Lai nu kā, katrs grib uzzināt svarīgāko pirmais, intuitīvi uztaustīt un apiet neveiksmes, domāt soli uz priekšu, saglabāt attiecības un stabilitāti.
Kāzas ir vieni skaisti dzīves svētki, un noteikti, ja kāds šaubās, vai tās rīkot ar vērienu vai tomēr salaulāties tikai liecinieku klātbūtnē, taupot laiku, līdzekļus, enerģiju un ko tik vien vēl nē, tad viennozīmīgi iesakām rīkot šos svētkus. Tā paliek kā vērtība visas dzīves garumā. Tā kā strauji tuvojas augusts, kas Latvijā ir tradicionāli bagātākais kāzu laiks, tad atgādināšu visiem jaunajiem pāriem un precētajiem par kāzu gadadienu tradīcijām.
Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.
Pazīstamā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas „Somnambulisko romanci” pirmo reizi izdzirdēju Mariannas Verdecias flamenko rumba meistarklasēs Agustina de Cantarote izpildījumā. Skanējuma savaldzināta uzmeklēju tīmeklī arī dzejas tekstus. Lorkas dzeja iemieso sirreālismam un it īpaši simbolismam raksturīgos elementus.
14.februāris jeb Valentīndiena nu jau labu laiku ir arī ierasti svētki pie mums Latvijā. Neteiktu, ka esmu stāvā sajūsmā par šāda veida aizguvumiem kā Halovīni, Valentīndiena, vecmeitu vai vecpuišu balles, tomēr esmu noteikti par to, ka mīlestības un sirsnības ikdienā nekad nevar būt par daudz. Šoreiz kopīgi pagatavosim galda spēli, kurā ir neiztrūkstoši Valentīndienas simboli – sirdis.
Šorīt, dzerot kafiju un skatoties pa logu kā trako vējš, bet saule ir gandrīz jau pavasarīga kaut arī ir vēl janvāra nogale, iedomājos pameklēt YouTubē dzejas lasījumus, kas būtu lielisks fons. Diemžēl jākonstatē, ka dzejas lasījumu latviešu valodā ir gaužām maz. Nācās vilkt ārā pierakstu burtnīcu no studiju laikiem, kur cītīgi tika pārrakstīti daži franču modernistu sacerējumi.
Galda kartes pasākumos galvenokārt nepieciešamas, lai ieviestu zināmu oragnizētību. Tās ir personisks sveiciens katram no viesiem, kā arī uzmanības un pateicības apliecinājums par ierašanos. Taču galda karte varbūt arī kā dāvana, ko var pēc svinībām katrs paņemt līdzi.
Grāmatā daudzviet uzsvērts, ka pareizas dikcijas veidošanai jāpievēršas kopš pašas bērnības, gan nesasteidzinot bērna balss attīstības procesu, gan mudinot nepārņemt nepareizas izrunas modeļus. Ar pieaugušajiem ir grūtāk, jo mums nav jāmācās no jauna runāt, bet gan jālauž gadiem izstrādājušos runas paradumus. Un vaiiii, cik tas ir sarežģīti!
AKKA/LAA nākotnes vīzija – kultūras pasākumi ar iepriekš nopirktiem dzejoļiem, raksti par autoriem bez viņu darbu citēšanas, tikai pērkamās mākslas darbu popularizēšana, jo kurš negrib rakstīt par naudu un tās diktētajiem nosacījumiem, to arī neviens nelasīs (neatradīs).
Oktobris, protams, ir Čaks. Līdz kaulam rīdzinieks, urbānists, notekcauruļu un ielasmeitu apdziedātājs, pašpuika, nesaprastais mīlnieks ar sirdi uz trotuāra. Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk lasīt dzejnieku dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Varbūt tāpēc, ka tie ir vispatiesākie, visatkailinātākie, nepiegludinātie. Nav izgājuši paša autora vai izdevuma redaktora cenzūru.
Filmā tiek uzsvērts Krievijas varenums un spēks, tomēr netiek sniegtas atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Ir skaidri iezīmēts ienaidnieks - rietumi, bet galīgi nav saprotams kādā virzienā Krievija grib attīstīties, turklāt, neizskatās, ka šāds jautājums būtu nodarbinājis arī filmas autoru prātus. Acīmredzot, klēts ir tukša un pienācis laiks doties sirojumos.
Šodien daudziem visi ceļi veda tieši uz Ķīpsalu, kur izstāžu halles divās zālēs acis varēja mielot, ievērtējot jaunākos Latvijas dizaina sasniegumus, bet blakus - pētot piedāvājumu mēbeļu, santehnikas, apgaismojuma un citu mājoklim un birojam noderīgu lietu ziņā.