Šo ceļojumu uz Nīderlandi plānojām jau vasaras sākumā, tāpēc bijām sagatavojušies, izpētījuši pārvietošanās un nakšņošanas iespējas. Tas noteikti palīdzēja ietaupīt gan laika, gan naudas resursus, jo valsts, un īpaši pilsētas - Amsterdama un Hārlema, ir gana padārgas. Labprāt padalīšos ar iespaidiem un noderīgiem padomiem tiem, kuri plāno braukt “uz savu roku”.
Patiess prieks, ka jaunieši saglabājuši vienkāršību, spējuši talantīgi atspoguļot savas domas, izjūtas, pārdzīvoto gan oriģināldzejā un mūzikā, gan pazīstamas latgaļu tautasdziesmas veiksmīgā apdarē. Cepuri nost!
Šī gada 21.marta sestdienas novakarē pabijām Rīgas Mākslas darbinieku namā uz vienīgā Latvijā flamenko ģitārista Andra Kārkliņa solokoncertu. Tā klausoties iedomājos, ka tādai latvieša dvēselei tādā pelēcīgā un drēgnā pavasara vakarā tas ir par daudz piesātināti, ka pat sākotnēji var apjukt no tik blīvas skaņu buķetes. Bet kad ģitāra apklusa, tad atkal gribējās klausīties vēl un vēl. Māksliniekam klausītāju aplausu mudinātām vēl vismaz trīs reizes pēc uzstāšanās bija jāatgriežas uz skatuves, jo visiem bija radusies zināma mazuma piegarša.
Iedvesmojušies no Mārtiņa Rītiņa raidījuma "Kas var būt labāks par šo?", kur varēja uzzināt par savdabīgu zivtiņu , šodien gatavojām pikšu. Tā ir baltās gaļas zivs un nāk no Īslandes aukstajiem un dziļajiem ūdeņiem. Netrekna, nelēta, bet dikti garšīga.
Reklāmas uzrunāta apmeklēju vienu no ajūrvēdas nodarbībām, kurā bija solīts runāt par meditāciju un mazām viltībām uzturā ajūrvēdas tradīcijās. Diemžēl sapratu, ka tas nav dzīvesveids, kuru gribētu piekopt, jo stāstītajā saskatīju vairākas pretrunas un ačgārnības. Taču dažas atziņas piefiksēju pārdomām. Turpmāk īss nodarbības konspekts.
Šomēnes sanāca tā, ka atrodoties tepat rudens vēju pārņemtajā Latvijā, baudījām Itāliju. Pirmkārt, protams, mākslas filma „Ēd. Lūdzies. Mīli.”, kur Džūlijas Robertsas atveidotā varone dodas uz Itāliju, lai iepazītu itāļu dzīves svinēšanas mākslu. Otrkārt, Silvijas atsūtītās fotogrāfijas no brauciena pa Itāliju. Treškārt, Larisas organizētais Toskānas apgabala vīnu seminārs.
Ziema ir klāt un prasīties prasās pēc kaut kā karsta. Līdz šim biju pazīstam ar karstvīnu un karstbalzāmu. Taču būdams nelabojams alus dzērājs, sev un līdzīgi domājošiem par prieku šogad kā nekad agrāk modē nācis karstalus!
Atausa atmiņā kaut kur sen dzirdētais vai pat mācītais iedalījums - baltā, melnā, sarkanā un dzeltenā rase. Tagad, tā sīkāk papētot, izrādās tas ir diezgan ierobežots un šablonisks. Rasu teoriju ir gaužām daudz, vienā tiek minētas trīs, citā četras, vēl citā piecas pamatrases un kur nu vēl daudzās apakšrases.
Apkopoju informāciju ar mērķi, nevis atcerēties E kodu un vielu nosaukumus, bet paturēt prātā labi pazīstamo produktu attēlus, kuros sastopamas kādas no īpaši bīstamām 37 vielām. Turklāt visiem skaidrs, ka krāsainās ledenes, dzirkstošie dzērieni, želejas ir pilnas ar nelabvēlīgiem E , bet ir ikdienā labi pazīstami un populāri, arī Latvijā ražoti produkti, par kuriem tā uzreiz neko sliktu nepateiksi.
Apmeklējām arī Pērnavas Jaunās mākslas muzeju, kas mani piesaistīja ar iepriekš tīmeklī aprakstītu ikvasaras notikumu - starptautisku aktu izstādi. Šogad bija 18.tāda veida izstāde ar nosaukumu „Vīrietis, sieviete un elektrība”. Izstādē apskatāmi darbi, kas izpildīti dažādās tehnikās – gleznas eļļā un akrilā, fotogrāfijas, skulptūras, audio un vizuālās performances.
Mārtiņi latviešu gadskārtu paražās iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Tie ir arī līksmi svētki, jo šajā laikā beidzas klusais veļu laiks un sākas ķekatās jeb budēļos iešana. Mūsdienās pilsētvidē gaili diez vai kausim, bet vistas vai zoss cepeti varam pagatavot gan.
Braucot otrreiz uz Venēciju, mazliet māca māņticīgas bažas par to, ja atgriežas vietā, kur kādreiz ļoti patika, var iespaidu sabojāt. Bet tā nebija.
TERRA noteikti atstāj dabai tuva, „zaļā” restorāna iespaidu, gan sava dabīgā koka interjera, gan visapkārt esošu zaļumu, gan svaigu garšaugu – rozmarīna, piparmētras u.c. lietošanas dēļ. Šovakar ar desertu balli restorāns atklāja vasaras sezonu, lutinot kopā sanākušos gardēžus ar vācu pavāra Fabiana de Frīsa pagatavotajiem saldumiem.
Vietējā Rēzeknes novada avīzē „Rēzeknes vēstis” ir tāda rubrika „Hallo! RV klausās!”. Tajā avīzes lasītājiem, pilsētas un novada iedzīvotājiem ir iespēja piezvanīt redakcijai un „izkratīt sirdi”. Dažām tēmām izveidojas pat „čats”, kur lasītāji no numura uz numuru apmainās ar pieredzi vai „laipnībām”.
Atsaucoties uz ielūgumu, šovakar devos uz jauno bistro Rīgas centrā. Stundu vērojot atklāšanas pasākumu, kas nebeidza vien sākties, un vēlāk klausoties stāstījumā par bistro ideju un papētot sanākušo publiku, nevarēju un nevarēju uztaustīt šīs vietas konceptu. Ko īsti tās veidotāji gribējuši „pateikt” un galvenais, kas ir viņu mērķauditorija?
Piecas atpūtas dienas pirms vasaras sezonas sākuma Palangā izvēlējāmies apzināti, lai izvairītos no lielajiem tūristu pūļiem un varētu pavadīt laiku rimtā noskaņā. Gājēju ielu – J.Basanavičiaus gatve – vēl rotāja lielas dekoratīvas olas. Viena no tām visa bija klāta ar maziem dzintara gabaliņiem. Jārēķinās ar to, ka pilsētiņa samērā maza un orientēta galvenokārt uz tūrismu.
Kad 1951. gada rudenī Mario Marē un trīs viņa biedri atstāja Franciju un devās uz Antarktīdu, viņi nodzīvoja Adeles zemē trīs vasaras un divas ziemas. Šī bija trešā Francijas ekspedīcija uz Antarktīdu. Stāsts ir par polārpētnieku ikdienu un sadzīvi kāda valdīja atrodoties Antarktīdā. Par to, ka putenī devās izbraucienos, veica novērojumu un pētījumus. Un, protams, - pingvīni.
Restorāna nosaukums La Folie Chef's Kitchen vedināja domāt par franču virtuvi, cenu ziņā kaut ko padārgu, bet gana izsmalcinātu. Tā kā šodien Ēriku diena, tad bija iemesls iegriezties, lai pamielotu savas garšas kārpiņas. Kā īstenībā bija, to tālāk sīkāk.
Jāsaka, neesam aizrautīgi Āzijas virtuves fani, taču allaž gatavi uzzināt kaut ko jaunu un pagaršot kaut ko baudāmu. Tāpēc šīs nedēļas otrdienā devāmies uz Restorāna servisa skolu, kur notika BBQ meistarklase ar šefpavāru Māri Astiču un uzņēmuma Cesars produkcijas degustācija. Kopumā tika gatavotas un noprovētas sešas fantastiskas receptes, kuras pat necentīšos atkārtot mājās.
Tad nu viens raksts gardēžiem. Četras "izgaršotās" vietas Liepājā, kur baudīt maltīti vai našķoties ar saldo. Papildus tīri subjektīvs konkrētās ēdināšanas vietas vērtējums, kas cerams noderēs pilsētas apmeklētājiem.
Esmu dzimusi vienā datumā ar Vivjenu, tikai trīsdesmit sešus gadus vēlāk, citā valstī un citā politiskajā iekārtā. Viņa, šķiet, pasteigusies vismaz par gadsimtu un apgriezusi pasauli kājām gaisā. Viņā ir kaut kas no Z paaudzes vai pat vēl tālākas nākotnes paaudzes – vienaldzība pret autoritātēm, modes jēdziena kā tāda nepieņemšana (kuru tā vispār interesē), vecuma robežu nojaukšana, drudžains saudzīgums pret planētas resursiem. Un, ak jā, Auna zvaigznājā dzimušo spīts, spilgtums pašizpausmē, vēlme konfrontēt ar visiem un visu.
Runā, ka atpūsties var divreiz – pirmo reizi, kad plāno ceļojumu un domās esi jau tur, otrreiz – paša ceļojuma laikā. Es savukārt esmu nolēmusi atpūsties trīs reizes – plānojot, ceļojot un stāstot par notikušo ceļojumu. Ilgi prātoju, kāds būtu vislabākais formāts šim stāstam, un nonācu pie dienasgrāmatas, kurā tad aprakstīšu katru jauko pavadīto ceļojuma dienu trijās brīnišķās D Eiropas valstīs – Portugālē, Spānijā un Gibraltārā.
Pamodāmies diezgan agri, tāpēc nolēmām šo dienu veltīt izbraucienam uz paziņu ieteikto un tūristu iemīļoto pilsētiņu aptuveni 30 km attālumā no Lisabonas. Ja ieguglēsiet vārdu “Sintra”, tad meklēšanas rezultātos parādīsies pilis, pilis, pilis.
Kā jau no nosaukuma nojaušat, tad trešā ceļojuma diena tika veltīta Lisabonas okeanārija apmeklējumam. Šis objekts mūs piesaistīja ne jau ar to, ka tajā ir Eiropā lielākais akvārijs, kas ietilpina sevī 5 miljonus litru jūras ūdens un imitē okeāna dzīles, un ne jau ar modernu arhitektūru vai plašu un daudzveidīgu ūdens putnu, zivju, krabju, medūzu, jūras zvaigžņu vai citu okeāna iemītnieku grandiozo ekspozīciju, bet ar divām pleznainīšu sugām - Magelāna pingvīni un Dienvidu klinšu pingvīni.
Tā bija pēdējā diena Lisabonā, un nolēmām to pavadīt vairāk vai mazāk bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām un veltot laiku jebkam, kas uzrunā acis un sirdi. Savu gājienu Praça do Comércio virzienā sākām gana agrā stundā. Pilsēta vēl laiski snauduļoja, logu aizvērtņi joprojām stāvēja ciet, ielas vēl glabāja vakardienas drazas, mazo veikaliņu un kafejnīcu saimnieki nesteidzīgi rosījās, pārcilājot tikko piegādātās preču kastes. Šaurās ieliņas veda zemāk un zemāk no kalna lejā.
Šī diena, pēc būtības, bija ceļš. Esmu sapratusi, ka man patīk ceļi, jo agri vai vēlu tu nonāc pie mērķa, kuru esi iecerējis, un vari nospraust jaunu, nākamo mērķi. Taču pa ceļam nāk jaunas atklāsmes, iepriekš nepieredzētas situācijas vai skatam paveras neparastas ainas. No pavirša acu uzmetiena ceļi var šķist statiski, nemainīgi, viendabīgi. Bet, nē, tie nemitīgi transformējas, mainās, iezīmē cilvēku, pat veselu valstu likteņus. Pa ceļu man patīk pārvietoties ātri, jo prāts skrien ātri pa priekšu, un rodas īgnums, ja ķermenis netiek līdzi. Tāpēc paņēmām īrē auto, lai mēs Portugāles, Spānijas un Gibraltāra apceļošanā nebūtu piesieti transportu kustību grafikiem.