Izrādās portvīns radies tikai pirms 300 gadiem, kādam angļu tirgonim, pārvadājot sarkanvīnu no Portugāles un Angliju, radās doma piešaut klāt spirtu. Angļiem tā iepaticies portvīns, ka Porto kļuvusi par galveno ostas pilsētu, no kurienes saražoto transportējuši uz Grossbritāniju.
Ar to apliecinu, ka jūs esat bijuši, uz Roka raga Sintras apgabalā, Portugālē, pašā Eiropas kontinenta rietumu punktā, pašā pasaules malā, „kur beidzas zeme un sākas okeāns”, kur ticības, mīlestības un piedzīvojumu gars pamudināja portugāļu karavellas doties ceļā, lai meklētu jauno pasauli."
Nazarē pamanījām arī arēnu un biļešu kases vēršu cīņām. Portugālē korida nav tik asiņaina kā Spānijā, jo vērsi nenogalina, bet ar krāsainiem skaustā sadurtiem šķēpiem apdullina un matadors to noliec uz ceļiem. Cīņām vērši tiek speciāli audzēti, lai tie sasniegtu 300kg. Oriģinālo koridu iespējams redzēt tikai Spānijas Andalūzijas reģionā. Tur vērsi nokausē un nogalina iedurot zobenu. Skatītāju pūlis kliedz – Veronika! – pieprasot dzīvnieka nāvi.
Šī diena, pēc būtības, bija ceļš. Esmu sapratusi, ka man patīk ceļi, jo agri vai vēlu tu nonāc pie mērķa, kuru esi iecerējis, un vari nospraust jaunu, nākamo mērķi. Taču pa ceļam nāk jaunas atklāsmes, iepriekš nepieredzētas situācijas vai skatam paveras neparastas ainas. No pavirša acu uzmetiena ceļi var šķist statiski, nemainīgi, viendabīgi. Bet, nē, tie nemitīgi transformējas, mainās, iezīmē cilvēku, pat veselu valstu likteņus. Pa ceļu man patīk pārvietoties ātri, jo prāts skrien ātri pa priekšu, un rodas īgnums, ja ķermenis netiek līdzi. Tāpēc paņēmām īrē auto, lai mēs Portugāles, Spānijas un Gibraltāra apceļošanā nebūtu piesieti transportu kustību grafikiem.
Pirms devāmies Spānijas virzienā, tomēr izlēmām aizbraukt uz tālāko Portugāles dienvidu ragu, kas ietiecas uz rietumiem okeānā. Kartē uzietās klints un bākas Cabo de São Vicente nosaukums solīja kaut ko labu. Tā arī bija, taču mirkli pirms šī raga mēs uzdūrāmies vienai fantastiski skaistai pludmalei Praia do Beliche, uz kuru nolaisties vajadzēja pa gana stāvu pakāpienu taku.
Tas ir emocionāls mūzikas stils, pilns kaislību, sāpju, skumju, greizsirdības, bet tai pašā laikā fado atšķiras ar to, ka spēj savienot neciešamas sāpes ar dzirkstošu dzīvesprieku, dzīves nežēlību ar mīlestības spēku.
Savdabīgi skaistais arābu rajons jeb Alfama kvartāls ar paplukušiem senatnīgiem namiem, uz augšu kāpjošām mazām bruģa ieliņām, miniatūrām kafejnīcām, krodziņiem, veikaliņiem.
Kopš šī izbrauciena ar laivu līdz šim brīdim pagājušas 184 dienas jeb 4416 stundas jeb 264960 minūtes jeb 15897600 sekundes, bet emocionālā pārdzīvojuma garša joprojām ir saglabājusies. Tāds okeāna plašums, spēcīga, bet silta vēja plūsma, gana palieli viļņi, kas mētāja gumijas motorlaivu uz augšu un leju, it kā spēlējoties – sak, jūsu padsmit cilvēciņu dzīvības it nekas salīdzinājumā ar mūžību, ko todien iemiesoja okeāna ūdeņi. Iekšā ieplūda daudz skābekļa un neaprakstāma brīvības sajūta, kas tūkstošreiz spēcīgāka par baiļu vai briesmu sajūtu.
Šoreiz stāsts nebūs par ceļojumu, bet gan stāsts par stāstu par ceļojumu. Pagājušās ceturtdienas vakarā pabijām restorānā Annas Dārzs uz tikšanos ar diviem jauniešiem, kuri 8 mēnešu laikā veica ap 5500 km garu pārgājienu no Polijas pilsētas Ustka līdz Portugāles Lisabonai.
Ne katrs pilsētiņas apmeklētājs gatavs apmeklēt šo SV. Franciska baznīcas pagrabu, jo tas būvēts no ... vairāku simtu mūku galvaskausiem un kauliem. Ko lai saka, "reti omulīga" vietiņa. Uzraksts pie durvīm arī tāds skarbajā dzīves realitātē atgriezošs – We bones that are here, we are waiting for your’s.
Pagājušā gada rudenī pabijām Spānijā tikai neilgu brīdi, aptuveni 2-3 dienas, caurbraucot uz Portugāli un atpakaļ. Ceļojām ar tūrisma autobusu no firmas „Fēnikss” (starp citu nevienam neiesaku šo operatoru – pirmo reizi dzīvē tā „ieberzāmies”). Rudenīgais laiks – retie saules stari, ik pa brīdim mirgojošs sīks lietutiņš, migla – nebija īsti tie labākie sabiedrotie.
Šajā dienā atceļā no Portugāles apmeklējām uzreiz vairākas Spānijas pilsētas. Ceļš veda caur Kastīliju, kur izkaltušie lauki mijās ar zemu koku puduriem un tālumā pelēcīgs gulēja kalns. Atklāta un pateicīga vieta saules bateriju dārziem, kas ik pa brīdim bija pamanāmi tālienē.
Tā droši var teikt par sievieti, kas tērpusies dizaineres Mari Cruz kleitā no jaunās 2009. – 2010.gada kolekcijas. Mani fascinēja drošie un košie krāsu salikumi, kas gan izaicina, gan harmonizē viens ar otru, gan nepārprotami uzrunā un pievērš uzmanību. Turklāt tērpi pasniegti noskaņu papildinošā vidē – dabīga tumškoka interjers, senatnīga glezna apzeltītā rāmī, baznīcas priekštelpa ar svecītēm, arābiskas raibas flīzes uz sienas, kas Spānijā un Portugālē nav retums, skats uz Seviljas vecpilsētu u.tml.
1949.gada 4.aprīlī 12 Eiropas un Ziemeļamerikas valstis parakstīja Ziemeļatlantijas līgumu, dibinot NATO. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija un Portugāle), ASV un Kanāda, aukstā kara apstākļos kā pretsparu PSRS un citām komunistiskajām valstīm. Latvija NATO pievienojās 2004.gadā.
Runā, ka atpūsties var divreiz – pirmo reizi, kad plāno ceļojumu un domās esi jau tur, otrreiz – paša ceļojuma laikā. Es savukārt esmu nolēmusi atpūsties trīs reizes – plānojot, ceļojot un stāstot par notikušo ceļojumu. Ilgi prātoju, kāds būtu vislabākais formāts šim stāstam, un nonācu pie dienasgrāmatas, kurā tad aprakstīšu katru jauko pavadīto ceļojuma dienu trijās brīnišķās D Eiropas valstīs – Portugālē, Spānijā un Gibraltārā.
Kaut gan pasākums notika pagājušā gada nogalē, nolēmu uzrakstīt par šo jauko Madeiras vīnu degustācijas vakaru, jo labā pēcgarša saglabājusies līdz pat šodienai. Sanāks tāds kā dzirdētā un redzētā atreferējums, jo diemžēl to burvīgo madeiras aromātu un garšu nav iespējams nodot, to vienkārši pašam jāizbauda. Bet nu, īsumā par madeiras gatavošanas tehniku, vīnogu un vīna veidiem, atklājumiems degustācijas laikā.
Pamodāmies diezgan agri, tāpēc nolēmām šo dienu veltīt izbraucienam uz paziņu ieteikto un tūristu iemīļoto pilsētiņu aptuveni 30 km attālumā no Lisabonas. Ja ieguglēsiet vārdu “Sintra”, tad meklēšanas rezultātos parādīsies pilis, pilis, pilis.
Ja plāno doties kādā tālu zemju braucienā un prāto, ko tādu vajadzētu paņem atceļā, tā sakot, sirdij un dvēselei, lai pārvestu tās zemes garšu noprovēt arī mājiniekiem, tad labprāt padalīšos ar mūsu pieredzi no dažādu valstu ceļojumiem. Nu tā, ķeramies klāt pie mājas barčika revīzijas!
Neviena cilvēka dzīve nav nenozīmīga, neviens nav lieks, nedz nav spējīgs atrast cilvēku, kuram būtu nozīmīgs un vajadzīgs. Pēdējais notiek tieši tad, kad esi pilnībā patiess pret sevi un nekoncentrējies uz dzīves cirsto rētu aizlaizīšanu, bet gan uz to, kas notiek tev apkārt, uz cilvēkiem, kas tev ir blakus, uz mērķi, kuru jāsasniedz, lai mazinātu ciešanas un vairotu cilvēkmīlestību.
Tā bija pēdējā diena Lisabonā, un nolēmām to pavadīt vairāk vai mazāk bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām un veltot laiku jebkam, kas uzrunā acis un sirdi. Savu gājienu Praça do Comércio virzienā sākām gana agrā stundā. Pilsēta vēl laiski snauduļoja, logu aizvērtņi joprojām stāvēja ciet, ielas vēl glabāja vakardienas drazas, mazo veikaliņu un kafejnīcu saimnieki nesteidzīgi rosījās, pārcilājot tikko piegādātās preču kastes. Šaurās ieliņas veda zemāk un zemāk no kalna lejā.
Tulkojumā no kataloņu valodas Montserrat nozīmē robotais, sazāģētais kalns. Skats tiešām grandiozs. Kalnu virsotnes izskatās kā ūdens nopulētas un vēju nogludinātas. Klosteris, kas atrodas apmēram 50 km no Katalonijas galvaspilsētas Barselonas, patiesi ir robainu kalnu ieskāvumā.
Apkopoju informāciju ar mērķi, nevis atcerēties E kodu un vielu nosaukumus, bet paturēt prātā labi pazīstamo produktu attēlus, kuros sastopamas kādas no īpaši bīstamām 37 vielām. Turklāt visiem skaidrs, ka krāsainās ledenes, dzirkstošie dzērieni, želejas ir pilnas ar nelabvēlīgiem E , bet ir ikdienā labi pazīstami un populāri, arī Latvijā ražoti produkti, par kuriem tā uzreiz neko sliktu nepateiksi.
Kā jau no nosaukuma nojaušat, tad trešā ceļojuma diena tika veltīta Lisabonas okeanārija apmeklējumam. Šis objekts mūs piesaistīja ne jau ar to, ka tajā ir Eiropā lielākais akvārijs, kas ietilpina sevī 5 miljonus litru jūras ūdens un imitē okeāna dzīles, un ne jau ar modernu arhitektūru vai plašu un daudzveidīgu ūdens putnu, zivju, krabju, medūzu, jūras zvaigžņu vai citu okeāna iemītnieku grandiozo ekspozīciju, bet ar divām pleznainīšu sugām - Magelāna pingvīni un Dienvidu klinšu pingvīni.
Paulu Koelju uzrakstītais liek kaut vai uz mirkli pabūt ārpus ikdienas steigas, rutīnas, reālās dzīves uzstieptā pragmatisma. Mudina paskatīties uz vērtībām, kas stāv ārpus karjeras, mantiskās labklājības, sabiedriskās atzīšanas. Tas ir vērtīgi, lai nezaudētu prasmi ikdienā priecāties par darbu ko tu dari, par pienākumiem, kas tev jāveic, par cilvēkiem, kurus sastopi, par grūtībām, kuras pārvari.
Gatavojot rakstu par senajām Jaungada apsveikumu pastkartītēm dažādās valstīs, radās interese atrast tīmeklī un apkopot informāciju, kā novēlēt „Laimīgu Jauno gadu!” tuvāko un tālāko valstu valodās - lietuviešu, igauņu, somu, īru, baltkrievu, basku, serbu, ķīniešu u.c.
Ko tu parasti izdari ar korķi, kas paliek pēc vīna vai šampanieša baudīšanas? Uzreiz izmet, ielidini virtuves atvilktnē, varbūt kādreiz noderēs, bet tā arī paliek tur mētājāmies uz nenosakāmu laika periodu u.tml. Vēl ne tik senos laikos bija redzēts, ka vīna korķus iebāza zem alumīnija katla vāka roktura, lai, neizmantojot dvieli, varētu nocelt sakarsušo vāku no verdošā ūdens grāpja. Kur vēl var izmantot korķi, lai tas kalpotu gan praktiskām, gan estētiskām funkcijām mūsu mājās?
Turpinot pārskatīt krājumus un saldās atmiņas, vēl četri dzērieni no trim tālajām zemēm. Noprovētie un tie, kas gaida savu kārtu.
No 30.marta līdz 30.aprīlim Spāņu kultūras centrā Seneca (Elizabetes ielā 18, 3.stāvā) būs skatāma Alises Mediņas gleznu izstāde „Andalūzijas saule”. Apmeklētāji tiek aicināti skatīt mākslinieces acīm divas no skaistākajām Andalūzijas pilsētām – Granādu un Seviļju. Košas krāsas, izsmalcinātā Andalūzijas arhitektūra, noslēpumainie iekšpagalmi, karstasinīgas sievietes, zirgu pajūgi – to visu un vēl daudz ko citu māksliniece A.Mediņa ir centusies atspoguļot savās gleznās. Lielākā daļa gleznu ir tapušas autentiskā vidē Andalūzijā, iejūkot pūlī starp spāņiem, uzmanīgi vērojot apkārt notiekošo un tverot sajūtas.
Iesācējiem paveicās, jo nodarbības notika zem klajām debesīm, saules apspīdētā mauriņā un bija iespēja dejot basām kājām. Pēdējais gan vairāk, lai nenomīdītu partnera pirkstgalus. Atmosfēra bija ļoti nepiespiesta un iesācējs-nepratējs te nejutās kaut kādā veidā atstumts vai kritiski vērtēts. Pat ja dažās stundās neko daudz iemācīties nevarēja, tomēr tas mazu ieskatu par pašām dejām deva.
Šobrīd britu zemes gabaliņš, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, taču šķiet ar gana neatkarīgu dzīves ritmu, savu karogu un Lielbritānijai neierasto transporta kustību pa labo ceļa pusi. Jau kopš seniem laikiem gana iekārojams zemes pleķītis, jo pat mūsdienās Spānija nebeidz cerēt atgūt to savā īpašumā.