Kā mēs turku pirtī gājām

Ideja doties uz turku pirti jeb hamamu radās divām kundzēm no mūsu Stambulas ceļojuma grupas. Tā kā nekas tāds nebija minēts programmiņā, mēs nebijām šai idejai gatavojušies, bet ziņkārības vadīti uzreiz piekritām. Gids Ibrahims uzreiz piekrita noorganizēt mums vakarā braucienu uz Suleymaniye Hamam, kas atrodas blakus sultāna Suleimana mošejai. Pirts vēsturiski saglabājusies no 1550.gada, kad to projektējis un uzcēlis arhitekts Sinans. Šī ir vienīgā pirts, kuru iespējams apmeklēt sievietēm un vīriešiem kopā, jo tā domāta tieši tūristiem, vietējie tur kāju nesper.

Un tā piektdienas vakarā 12 cilvēku grupiņa ar mikrobusiņu tika aizvesta uz hamamu, kur priekšnamā sagaidīja turku puika nacionālajā apģērbā. Sākumā administrators lika dažas minūtes uzgaidīt un noprasījis, kuru valodu labāk saprotot, iedeva iepazīties ar rakstisku pirts kārtību – tik un tik telpu, tādas un tādas procedūras. Šķiet, neviens tā īsti neiedziļinājās tajā. Tad visi noāvām apavus un iekāpām koka klikatiņās. Otrajā stāvā izvietotas kabīnītes, kur 2-3 cilvēki vai pāris varēja atstāt savas mantas, pārģērbties. Mums trāpījās 13.numuriņš.

Pilnīgi nekas nebija līdzi jāņem, nedz peldkostīms, nedz dvielis, nedz kādi kosmētikas piederumi, jo ar visu bijām nodrošināti. Turku puika katram izsniedza linu sarkanīgi rūtotu pirts apģērbu (pilnīgi vai atgādināja kaut ko riktīgi latvisku) – sievietēm šortus un krūšturi, vīriešiem gurnu dvieli. Tad koka klikatām skanot pa koka kāpnēm un vēlāk pa akmens grīdu kā neveiklu pīlēnu bars devāmies pirtī iekšā.

Iekšpuse visa no balta marmora, grīdas un paaugstinājums lielākās telpas vidū, viss apsildāms. Sākotnēji aptuveni stundu gulējām uz šī palielā „galda”, lūkojāmies pa augsto griestu kupola caurumiem naksnīgajās debesīs, sildījām muguru, sānus un kārtīgi izsvīdām. Ja kāds neturēja, varēja pienākt pie ūdens krāna sienā, pasmelt ar metāla bļodu vēso ūdeni un aplieties. Liekais ūdens pa marmorā izveidotu renstelīti uzreiz atstāja telpu.

Aptuveni pēc pus stundas pirtnieki aicināja uz beršanu un masāžu. Hamamā rosījās vienlaicīgi četri pirtnieki – vīrieši, kuri tad berza un mīcīja tūristus. Jāsaka uzreiz, ka sieviešu Stambulā apkalpojošā un tirdzniecības sfērā praktiski neredzējām, gan tirgotāji, gan pirtnieki, gan ēdienu gatavotāji, oficianti, gan viesnīcas administratori visur strādāja tikai vīrieši.

Viss iesākās ar nosēšanos uz grīdas pie sienas un ierasto „What is your name? Where are you from?”, tad pār galvu nāca divas riktīgas šaltis ne pārāk silta, drīzāk vēsa ūdens. Pirtnieks ar paasu cimdu un ātrām spēcīgām kustībām izberza rokas, kājas, muguru, plecus. Tas tā kā pīlinga procedūra. Apjautājās, vai man nebūs nekas pret šampūnu, izmazgāja matus. Atkal pāris ūdens šaltis pār galvu, iespēju knapi ievilkt elpu. Uzreiz aicinājums nogulties uz akmens lāvas, kur tad tika veikta tā saucamā ziepju masāža. Sākumā ar tādu piepūstu ziepju maisu ķermenis tika noklāts ar biezām baltām putām, tad ar spēcīgām, diezgan parupjām roku kustībām tika bišku pamasēta mugura, kājas, rokas, skausts, pēc apgriešanās arī piere un pleci. Dikti jaun nu atšķīrās no ziepju masāžas, ko esmu izbaudījusi tepat Jūrmalā "Sokolovskije baņi". Nu tā, ja kāds pieradis pie relaksējošās masāžas, tad te bija ko sakost zobus. Mani kā sievišķi mazāk, bet Ēriku gan riktīgi paklapēja, ka tas īsti laimīgs neizskatījās.

Pēc visām šīm procedūrām, izgājām mazākā telpā, kur varēja vēlreiz noskaloties un novilkt slapjās drēbes. Aiz durvīm jau gaidīja pirtniekpuika, kas ietina vēl divos dvieļos. Tātad viens dvielis bija ap gurniem, otru apsēja ap pleciem, kārtīgi ievīkstot pēc pirts lai nesaaukstējas, trešo dvieli apsēja ap galvu. Priekštelpā varēja pasēdēt, padzert tēju vai turku kafiju pēc izvēles un par atsevišķu samaksu. Mēs nobaudījām turku tēju (parasta melnā tēja) par 2TL (t.i., aptuveni 0,50LVL). Zinātāji izvēlējās ābolu tēja, jo tā esot īpaši populāra Turcijā.

Pārģērbušies varējām mazliet atpūsties arī zālē uz rakstainiem spilveniem, kur jau gaidīja nākamā tūristu grupa no Vācijas. Jau ejot prom tika piedāvāts rožūdens sejai un dažādu garšu ledenes. Tā ka atpakaļ braucot mikriņš smaržoja pēc rozēm un čaukstēja konfekšu papīriņi.

Kopumā tas prieks izmaksāja 35EUR vienam cilvēkam. Secinājums – derēja to izbaudīt, lai vienkārši zinātu, kas ir hamams. Kaut arī viss it kā noritēja bez ikdienas ierastās steigas, mazliet konvejeriskais princips jau bija, jo pirtnieks dikti neiespringa ar „individuālo pieeju”, masāža tika veikti dikti ātri, pat atstājot zilumus uz kājām (bet nu tas subjektīvi, man ātri rodas zilumi, ja tā kārtīgi uzspiež). Vislabākais iespaids palika no gulēšanas, sildīšanās un skatīšanās caurumotajos griestos, tāds mazs relaksācijas mirklis. Kopumā sajūta un miegs pēc pirts bija labs, neskatoties uz bezgaisu un karstumu, kas valdīja viesnīcas numuriņā.

Ja kāds plāno iegriezties Stambulā, pirts vakaru hamamā var pieteikt šeit- www.suleymaniyehamami.com