Atzīšos, tradicionālo iinuu plānotāju TOP-u šogad veidot kļuvis vēl grūtāk subjektīvu faktoru dēļ - pirmais no tiem, vienā no plānotājiem esmu kā iedvesmas citāta autore, turklāt savas dzimšanas dienas mēnesī (ļoti tuvu ādai), otrais, pati nu jau gadu lietoju elektronisko pierakstu grāmatiņu Remarkable, kas ļoti labi aizstāj plānotāja pierakstu lapu funkcijas. Taču atgriezīsimies pie galvenā, neba mana izvēle var ietekmēt plānotāju gaitas Latvijā un šogad atkal tapuši skaisti, radoši, spilgti un mazāk spilgti plānotāji nākamajam 2024.gadam.

Kur ir tas šarms papīra plānotājiem, ko nevar aizvietot elektroniskie plānotāji kā, piemēram, GoogleCalendar, Calendly u.d.c? Acīmredzot tie pilda daudz plašāku funkciju nekā vienkārši aktivitāšu ieplānošanu, piezīmju rakstīšana vai atgādināšana par nozīmīgiem datumiem.

Ja tā ņem tīri kilometru garumā un izziņas objektu daudzumā, tad visvairāk izstaigātā ir tieši Kurzeme. Un te šajā sarakstā vēl netika iekļauti daudzie izbraucieni gar jūras krastu, kur ir pa brīdim ir kāda taciņa, kas izvijas gar kāpām uz jūru, atklājot fantastiskus skatus uz akmeņaino vai vēju sagāzto koku stāvu izdekorēto pludmali.

Katrs Latvijas reģions ir ar savu bagātību un ar savu raksturīgo dabas ainavu. Ja kādreiz likās, ka izbrauciens 100 – 200 km attālumā no Rīgas ir kāds īpašs notikums, tad tagad viss šķiet tik kompakts, pārskatāms un sasniedzams nieka 1-2 stundās. Piecelies sestdienas vai svētdienas rītā, iemalko kafiju, iemet Google Maps pāris atslēgvārdus, lec automašīnā iekšā un uz priekšu.

Šogad, kā nekad iepriekš, esam izmantojuši iespēju apceļot Latviju, izejot vairākas īsākas un garākas dabas takas. Tāpēc labprāt padalīšos ar informāciju, ko labu apskatīt un pie reizes izkustēties nedēļas nogalēs.

Plānot vai neplānot? - tāds ir jautājums. Šis 2020.gads pierādīja, ka visi plāni jūk un brūk zināmu ārējo apstākļu rezultātā. Pielāgošanās varētu būt šī gada vārds. Taču nemainīga paliek atziņa, ka veiksmīgi cilvēki joprojām ir tie, kas plāno savu veiksmi, neskatoties uz spiedienu vai traucēkļiem no ārpuses.

ApturiCovid aplikācijas būtība, ka tā izmanto telefonā iebūvēto Bluetooth, lai "sasveicinātos" ar citām, tuvumā esošajām ApturiCovid aplikācijām. Ja tās lietotājs, ar kuru jūsu aplikācija ir sasveicinājusies pēdējo 14 dienu laikā, ir kļuvis Covid pozitīvs, šī lietotāja aplikācija nosūtīs jums brīdinājumu, ka ir bijis tāds kontakts.

Pēdējā ceļojuma diena, kad no Spānijas atkal atgriezāmies rimtajā Portugālē. Tik tiešām jāsāk domāt, ka okeāna tuvums atdzesē uzkarsušos prātus un zemes mentalitāte ir daudz samtaināka. Braucām pa diezgan paugurainu un mazapdzīvotu apvidu, pa kuru ceļš vijās līdzīgi laiskai čūskai. Ik pa brīdim skatam pavērās ielejas ar upītēm, te atkal nez no kurienes pastāvā kalnā izauga baltu mūru pilsēta.

Šobrīd britu zemes gabaliņš, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, taču šķiet ar gana neatkarīgu dzīves ritmu, savu karogu un Lielbritānijai neierasto transporta kustību pa labo ceļa pusi. Jau kopš seniem laikiem gana iekārojams zemes pleķītis, jo pat mūsdienās Spānija nebeidz cerēt atgūt to savā īpašumā.

Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc daži cilvēki ienāk tavā dzīvē pavisam nejauši, bet atstāj diezgan paliekošus nospiedumus? Kāpēc tavās rokās nejauši nonāk kāda grāmata, kuras vēstījums liek aizskart dziļākās stīgas? Tu teiksi, nekas nav nejaušs, tas ir Dieva, Visuma vai kā tik vēl ne spēks. Vai tieši otrādi, tā ir parasta apstākļu sakritība, jo mēs jau galu galā paši izlemjam, vai kādu un ko ielaist savā dzīvē vai nē.

Katreiz, kad apciemojam kādu valsti, ieplānojam vienu nekā nedarīšanas dienu. Parasti neiztrūkstošie elementi ir saules peldes, jūras vai okeāna viļņu šalkoņa, rimta nevis mērķtiecīga pastaiga dabā, vīns un garšīgs ēdiens. Šoreiz baudījām Andalūzijas ciematiņa El Rompido, netālu no pilsētas Huelvas, labumus. Pa dienu - sangrija pludmalē, vakarā - vīns un paelja, vēlā vakarā - flamenko un atkal vīns. Ko padarīsi, dzīve ir skaista.

Divas vietas, kas nu gan ir jāredz, ja reiz esat nonākuši Seviljā ir Alkazara pils ar krāšņo dārzu, mauru (viduslaiku musulmaņu) rakstainajām flīzēm un zeltītajiem rotājumiem, kā arī vecais čigānu rajons Triana uz pussalas pilsētas centrālajā daļā. Laikam tieši šis kultūru sakausējums mani vienmēr ir vilinājis, domājot par Andalūziju.

Ja piemin tādu folklorizējušos teicienu “Redzēt Parīzi un tad mirt”, tad padzīvot kaut pāris dienas Andalūzijā un pabūt Feria de Abril man ir no tās pašas sērijas, tikai uz viņsauli es nesteidzos, man tepat gana labi klājas. Krāšņums, ar kuru mūs sagaidīja Sevilja - Andalūzijas galvaspilsēta, nelika par sevi vilties.

Pirms devāmies Spānijas virzienā, tomēr izlēmām aizbraukt uz tālāko Portugāles dienvidu ragu, kas ietiecas uz rietumiem okeānā. Kartē uzietās klints un bākas Cabo de São Vicente nosaukums solīja kaut ko labu. Tā arī bija, taču mirkli pirms šī raga mēs uzdūrāmies vienai fantastiski skaistai pludmalei Praia do Beliche, uz kuru nolaisties vajadzēja pa gana stāvu pakāpienu taku.

Nu jau pāris nedēļas pēc kārtas pieķeru sevi pie domas, ka plānojas darbi janvārim, februārim, martam, bet tos nav gluži kur piefiksēt. Tas nozīmē tikai vienu - laiks jaunajam 2020.gada plānotājam. Pirms izvēlos nākamā gada pastāvīgo sabiedroto, jāiepazīst piedāvājums. Nu, tad lūkosim ...

Kopš šī izbrauciena ar laivu līdz šim brīdim pagājušas 184 dienas jeb 4416 stundas jeb 264960 minūtes jeb 15897600 sekundes, bet emocionālā pārdzīvojuma garša joprojām ir saglabājusies. Tāds okeāna plašums, spēcīga, bet silta vēja plūsma, gana palieli viļņi, kas mētāja gumijas motorlaivu uz augšu un leju, it kā spēlējoties – sak, jūsu padsmit cilvēciņu dzīvības it nekas salīdzinājumā ar mūžību, ko todien iemiesoja okeāna ūdeņi. Iekšā ieplūda daudz skābekļa un neaprakstāma brīvības sajūta, kas tūkstošreiz spēcīgāka par baiļu vai briesmu sajūtu.

Šī diena, pēc būtības, bija ceļš. Esmu sapratusi, ka man patīk ceļi, jo agri vai vēlu tu nonāc pie mērķa, kuru esi iecerējis, un vari nospraust jaunu, nākamo mērķi. Taču pa ceļam nāk jaunas atklāsmes, iepriekš nepieredzētas situācijas vai skatam paveras neparastas ainas. No pavirša acu uzmetiena ceļi var šķist statiski, nemainīgi, viendabīgi. Bet, nē, tie nemitīgi transformējas, mainās, iezīmē cilvēku, pat veselu valstu likteņus. Pa ceļu man patīk pārvietoties ātri, jo prāts skrien ātri pa priekšu, un rodas īgnums, ja ķermenis netiek līdzi. Tāpēc paņēmām īrē auto, lai mēs Portugāles, Spānijas un Gibraltāra apceļošanā nebūtu piesieti transportu kustību grafikiem.

Uzrakstīt šos stāstus man gruzd prāts jau kādu labu laiku, bet pamudinājums radās tieši tagad, jo šonedēļ būs iespēja LTRK vadīt semināru ar nosaukumu “Kā atrast savam uzņēmumam darbiniekus”. Tad lūk, gribu izstāstīt pāris epizodes no atlases projektiem, kuru vadītāja biju gan es pati, gan mana kolēģe, un kuru laikā piedzīvojām kultūršoku no pieredzējušu uzņēmumu vadītāju - darba devēju puses.

Ja meklē kaut ko neparastu priekš maza kolektīva vai komandas pasākuma, tad tas kopš jūnija atrodams tepat Vecrīgas sirdī Jāņa sētā. Vienīgais te ir viss pa nopietno, auto un citus braucamlīdzekļus vislabāk atstāt mājās un nākamajā dienā neieplānot, piemēram, tikšanos ar klientu vai komandējumu. Tāpēc arī mēs draudzīgā pulkā uz šo pasākumu devāmies piektdienas vakarā, kā saka, drošs paliek nedrošs, neko nevar zināt ar tiem mūkiem, pagrabiem un vīniem.

Tā bija pēdējā diena Lisabonā, un nolēmām to pavadīt vairāk vai mazāk bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām un veltot laiku jebkam, kas uzrunā acis un sirdi. Savu gājienu Praça do Comércio virzienā sākām gana agrā stundā. Pilsēta vēl laiski snauduļoja, logu aizvērtņi joprojām stāvēja ciet, ielas vēl glabāja vakardienas drazas, mazo veikaliņu un kafejnīcu saimnieki nesteidzīgi rosījās, pārcilājot tikko piegādātās preču kastes. Šaurās ieliņas veda zemāk un zemāk no kalna lejā.