Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus.