Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus.

Ar šo rakstu par vienu no latgaliešu nacionālās atmodas rakstniecības darbiniekiem Juri Pabērzu (1891-1961) uzsāku rakstu sēriju par Latgales dzejniekiem un viņu sacerējumiem.

Ja iztēlojas Čaka dzejas radīto noskaņu, nez’ kāpēc uzreiz nāk prātā rudenīgs vakars Rīgas ielās. Mitrs bruģis, peļķes, kurās atspoguļojas kaut kas dzeltēns – mēness, laternas gaisma vai kļavas lapa. Taču, pārlapojot dzejoļu grāmatas, rudens kā tāds maz kurā vārsmā pieminēts. Lai vai kā, pieminēsim Čaku viņa 110.dzimšanas dienā, pārlasot dažus uzietos dzejoļus par rudeni.

Lai vai kā, bet izlaidumā mēs varam atļauties sentimentu, varam ļauties nostaļģijai un romantiskai jūsmai par nākotni. Kas gan labāk to visu var izteikt, kā dzejas un mūzikas valoda. Turpmāk apkopoju dažas vārsmas, kas noderētu šim svinīgajam pasākumam.

Labus, siltus vārdus ir jāprot pasacīt vienmēr, taču šī diena ir vēl viena iespēja katram pateikties savai mammai par gādību un nesavtīgām rūpēm kopš pirmā dzīves mirkļa līdz pilnbriedam. Tāpēc turpmāk gan mazs ieskats Latvijas Mātes dienas vēsturē, gan fragmenti no dažādu auto dzejas mātei.

Diena izlīdzinājusies ar nakti – saules grieži. Pēc 40 dienu ilgā Lielā gavēņa iestājusies Lielā dienā. Pēc ilgākas atturēšanās, pieticīguma un rimtuma, nu krāšņums, kņada un dzīvesprieks plūst pāri malām. Līdzīgi kā citos svētkos, arī Lieldienās veltīsim viens otram labus, gaišus, spēcīgus un prieka pilnus vārdus!

Man šodien gribas saņemt tikko plaukušas tulpes. Un tev? Šabloniski. Varbūt. Bet pavasarmīļi. Vēlos sveikt visas sievietes, dāmas, lēdijas, lieliskās meitenes, džuses, beibes, čirkas, māsas, mammas, vecmammas, kolēģes, skolotājas un nezināmās pretimnācējas šajā dienā un aicināt izbaudīt katru skaisto dzīves mirkli, kas mums nāk priekšā! Dzeja sievietei.

Piektdienas vakarā sanāca ieklīst J.Rozes grāmatnīcā uz Kr. Barona ielas. Skatiens apstājās pie mazas melnas grāmatiņas, uz kuras vāka attēlotais varonis neļāva paiet vienaldzīgi garām. Izrādās, grāmatās tiek apkopoti ne tikai aforismi, bet arī asprātīgi pingvīnismi. Kā noproti grāmata zibenīgi ieņēma vienu no godpilnajām vietām mūsu mājas bibliotēkā.

Savādi jau paliek, kad aiziet viengadnieks (1977-2011). Liekas tik daudz ir bijis, tik daudz vēl priekšā. Neviens jau īsti nezin, no kurienes mēs nākam un kur aizejam. Varbūt turpinām dzīvot paralēlā pasaulē, varbūt pārdzimstam, pārvēršoties, piemēram, par trusi , kas kāri tiesā garšīgu pieneņu lapu. Pēdējā bija Mārtiņa vīzija. Mazs ieskats Mārtiņa Freimaņa dzejas krājumā „Zālīte truša dvēselei” (Mandris, 2004).

Šorīt, dzerot kafiju un skatoties pa logu kā trako vējš, bet saule ir gandrīz jau pavasarīga kaut arī ir vēl janvāra nogale, iedomājos pameklēt YouTubē dzejas lasījumus, kas būtu lielisks fons. Diemžēl jākonstatē, ka dzejas lasījumu latviešu valodā ir gaužām maz. Nācās vilkt ārā pierakstu burtnīcu no studiju laikiem, kur cītīgi tika pārrakstīti daži franču modernistu sacerējumi.

Pazīstamā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas „Somnambulisko romanci” pirmo reizi izdzirdēju Mariannas Verdecias flamenko rumba meistarklasēs Agustina de Cantarote izpildījumā. Skanējuma savaldzināta uzmeklēju tīmeklī arī dzejas tekstus. Lorkas dzeja iemieso sirreālismam un it īpaši simbolismam raksturīgos elementus.

Rudens man šķiet tāds ļoti lakonisks mēnesis, bez liekiem vārdiem, liekām kustībām vai vētrainām jūtu izpausmēm. Netīšām atausa prātā sen lasītā un nez’ kāpēc iespiedusies atmiņā japāņu dzejas trīsrinde: „Es aizeju. Tu paliec. Divi rudeņi”. Piedāvāju šovakar, kad aiz loga līst auksts rudens lietus, palasīt kopā haiku.

Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.

Šodien Saša svinētu savu simtu astoto dzimšanas dienu. Mēs arī svinētu, bet katrs savu ikdienas rūpju pārņemts esam prom no Rīgas 20. – 30. gadu realitātes, kas vienmēr kļūst tik tuva un jaušama līdzko paņem rokā kādu Čaka dzejas krājumu. Bet ko nu par biogrāfiskiem faktiem, tos katrs var izlasīt literatūras vēstures grāmatā. Parunāsim labāk par mīlestību!

Turpinu papildināt savu pantiņu blociņu, šoreiz apkopošu apsveikumus kāzu dienā un kāzu gadadienās. Vienmēr ir licies, ka tieši kāzu apsveikumu kartiņas ir īpašas – tik baltas, trauslas un izsmalcinātas. Ar zināmu bijību vienmēr esmu ņēmusi rokā un izvēlējusies smalku melnu pildspalvu, lai raksts izskatītos pēc iespējas smalkāks un graciozāk.

Ja jau tādi svētki kā Sv. Valentīna jeb visu mīlētāju diena radušies, tad nu aicinu visus šajā dienā viens otram teikt ar mīlestību tikai par mīlestību! Šeit esmu apkopojusi dažu autoru mīlas dzeju. Ja esat cilvēks, kuram mīlas vārdi tik viegli neiet pār lūpām, tad izlīdzieties ar kādu dzejas vārsmu, ko var nosūtīt kā apsveikuma pantiņu Valentīndienā savam/-ai mīļotajam/-ai.

Nu, būs jau Ziemas saulgriežu svētki godam sagaidīti un nosvinēti. Kā nekā šogad kalendārs mums bija atvēlējis piecas brīvas dienas no 24. līdz 28.decembrim. Ne mazāk garas būs arī Gadu mijas brīvdienas no šī gada 30.decembra līdz 2009.gada 4.janvārim. Lai svētki būtu sirsnības un jautrības pilni, lūk, daži Jaunā gada apsveikuma pantiņi no iinuu piezīmju blociņa.

Tas ir emocionāls mūzikas stils, pilns kaislību, sāpju, skumju, greizsirdības, bet tai pašā laikā fado atšķiras ar to, ka spēj savienot neciešamas sāpes ar dzirkstošu dzīvesprieku, dzīves nežēlību ar mīlestības spēku.