Lasāmgabali

P.Pētersons nemēģina pārstāstīt notikumus, faktus vai sava varoņa dzīvi. Autors visas grāmatas garumā uzbur un apraksta sajūtas, kas radās galvenajam varonim Trundam, kad viņš pārdzīvoja, piedzīvoja, iepazina pieaugušo pasauli. Atmiņu uzplaiksnījumi caurvij romānu. Un īpaši svarīgas Trundam ir atmiņas par kādu vasaru ...

Stāsts par kādu Lielbritānijā dzīvojošu ģimeni. Par māsas un brāļa attiecībām, par māti un tēvu, par tēva māsu un par gadījuma cilvēkiem, daži no kuriem kļuva par ģimenes draugiem, par cilvēku vājībām un tieksmi dzīvot labāk. Stāsts sākas sešdesmitajos gados un turpinās līdz stāsta varone Ella kļūst apmēram 30 gadus veca.

Šodien ciemojāmies apgāda „Zvaigznes ABC” Biķernieku ielas arhitekta L.Šmita darbnīcas rekonstruētajā koka namā, kā arī pabijām ekskursijā blakus esošajā tipogrāfijā „Poligrāfists”. Bija iespēja ielūkoties gan plašajās noliktavas telpās, kas līdz griestiem pilnas ar grāmatu ķīpām, gan cehos. Turpinājumā sarunas par un ap grāmatām, gan jau izdotajām, gan topošajām, gan ieplānotajām.

Lasot šo grāmatu, lika aizdomāties par indivīda vērtību un tā lomu sabiedrībā, kā arī to, ka atsevišķi paņemta cilvēka vērtība mūsdienu sabiedrībā tiek krietni vien pārspīlēta. Taču, kāpēc autors izvēlējās kā otra plāna varoni tieši pingvīnu, lika aizdomāties vēl vairāk.

Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus.

Ar šo rakstu par vienu no latgaliešu nacionālās atmodas rakstniecības darbiniekiem Juri Pabērzu (1891-1961) uzsāku rakstu sēriju par Latgales dzejniekiem un viņu sacerējumiem.

Grāmatā apskatītie citāti palīdz vairāk izprast Stīvas Džobsa personību un secināt, ka būdams jauns viņš bija daudz „gaisīgāks” un tendēts uz pasaules mainīšanu, savukārt, tuvojoties dzīves norietam, atskārtis, ka pasaule ir daudz rezistentāka, un pievērsies dzīves pamatvērtībām.

Grāmatā daudzviet uzsvērts, ka pareizas dikcijas veidošanai jāpievēršas kopš pašas bērnības, gan nesasteidzinot bērna balss attīstības procesu, gan mudinot nepārņemt nepareizas izrunas modeļus. Ar pieaugušajiem ir grūtāk, jo mums nav jāmācās no jauna runāt, bet gan jālauž gadiem izstrādājušos runas paradumus. Un vaiiii, cik tas ir sarežģīti!

Ja iztēlojas Čaka dzejas radīto noskaņu, nez’ kāpēc uzreiz nāk prātā rudenīgs vakars Rīgas ielās. Mitrs bruģis, peļķes, kurās atspoguļojas kaut kas dzeltēns – mēness, laternas gaisma vai kļavas lapa. Taču, pārlapojot dzejoļu grāmatas, rudens kā tāds maz kurā vārsmā pieminēts. Lai vai kā, pieminēsim Čaku viņa 110.dzimšanas dienā, pārlasot dažus uzietos dzejoļus par rudeni.

Tas ir atsevišķu stāstu krājums, kur katra stāsta pamatā ir kāds vērojums, atziņa vai pārdomas. Lasot piefiksēju, ka grāmatā iekļautie stāsti sastopami arī kā fragmenti, kas iekļauti Paulu Koelju romānos, arī nesen iznākušajā „Alefs”.

Nesen iznākusī latviešu valodā Paulu Koelju grāmata „Alefs” (2011) ir autora vēstījums par laika relativitāti, jo viss notiek tieši tagad, nav pagātnes nedz iepriekšnoteiktas nākotnes. Būtībā visa pamatdoma izteikta pašā grāmatas nosaukumā. Alefs ir punkts, kur pilnīgi viss atrodas vienlaikus vienā vietā.

Grāmatas sižets būvēts uz Medijas atskatīšanos uz nodzīvoto dzīvi, kas bijusi sāpju un vientulības piepildīta. Šķiet viņa pati apzināti izvēlējusies šo nevieglo ceļu, jo citādi dzīve, ko jaunībā bija gatavi nodrošināt vecāki, varēja būt gana sakārtota un rimta. Lasot grāmatu, dominējošā sajūta skumjas ...

Izlasīju nesen latviešu valodā iznākušo kataloņu mākslinieka, sirreālista Salvadora Dalī vienīgo romānu "Apslēptās sejas" (2011). Katru sīkāko detaļu dabā, cilvēka sejas mīmikā, asociācijās un autoram raksturīgajos nomoda sapņos viņš „izglezno” ar smalku labas kvalitātes (lai nesaķep) otiņu.

Pirms gada, kad iegādājos šo Radislava Gandapasa grāmatu, neienāca pat prātā, ka šogad man būs tā laime pabūt viņa vadītajā treniņnodarbībā Maskavā. Toreiz uzrunāja grāmatas apakšvirsraksts „Desmit nodaļas par to, kā gūt un sagādāt maksimālu prieku un baudu, uzstājoties publiski”, tagad fascinēja autora spēja veselu dienu auditoriju noturēt maksimālās ieinteresētības pakāpē.

Grāmatas gribas lasīt, kad ir mazliet vientuļi un skumji. Sanāk saruna ar autora radītiem tēliem, saruna ar eņģeli un dēmonu sevī. Otra atziņa, ka mēs īsti neizvēlamies grāmatas, bet tās izvēlas mūs. Īstā grāmata atnāk kā zīme, kā atbilde uz taviem jautājumiem, atnāk īstajā laikā, kad tu vari tai veltīt pietiekami daudz uzmanības.

Piektdienas vakarā sanāca ieklīst J.Rozes grāmatnīcā uz Kr. Barona ielas. Skatiens apstājās pie mazas melnas grāmatiņas, uz kuras vāka attēlotais varonis neļāva paiet vienaldzīgi garām. Izrādās, grāmatās tiek apkopoti ne tikai aforismi, bet arī asprātīgi pingvīnismi. Kā noproti grāmata zibenīgi ieņēma vienu no godpilnajām vietām mūsu mājas bibliotēkā.

Savādi jau paliek, kad aiziet viengadnieks (1977-2011). Liekas tik daudz ir bijis, tik daudz vēl priekšā. Neviens jau īsti nezin, no kurienes mēs nākam un kur aizejam. Varbūt turpinām dzīvot paralēlā pasaulē, varbūt pārdzimstam, pārvēršoties, piemēram, par trusi , kas kāri tiesā garšīgu pieneņu lapu. Pēdējā bija Mārtiņa vīzija. Mazs ieskats Mārtiņa Freimaņa dzejas krājumā „Zālīte truša dvēselei” (Mandris, 2004).

Šorīt, dzerot kafiju un skatoties pa logu kā trako vējš, bet saule ir gandrīz jau pavasarīga kaut arī ir vēl janvāra nogale, iedomājos pameklēt YouTubē dzejas lasījumus, kas būtu lielisks fons. Diemžēl jākonstatē, ka dzejas lasījumu latviešu valodā ir gaužām maz. Nācās vilkt ārā pierakstu burtnīcu no studiju laikiem, kur cītīgi tika pārrakstīti daži franču modernistu sacerējumi.

Pazīstamā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas „Somnambulisko romanci” pirmo reizi izdzirdēju Mariannas Verdecias flamenko rumba meistarklasēs Agustina de Cantarote izpildījumā. Skanējuma savaldzināta uzmeklēju tīmeklī arī dzejas tekstus. Lorkas dzeja iemieso sirreālismam un it īpaši simbolismam raksturīgos elementus.

Rudens man šķiet tāds ļoti lakonisks mēnesis, bez liekiem vārdiem, liekām kustībām vai vētrainām jūtu izpausmēm. Netīšām atausa prātā sen lasītā un nez’ kāpēc iespiedusies atmiņā japāņu dzejas trīsrinde: „Es aizeju. Tu paliec. Divi rudeņi”. Piedāvāju šovakar, kad aiz loga līst auksts rudens lietus, palasīt kopā haiku.