Produktu svētīšana arī bieži vien stāv pāri jelkādam saprātam un no simboliskās jēgas par olu un maizes svētīšanu sen kā pāraugusi par ko vairāk, jo stiepts tiek viss – kilogramiem sāls, gaļas ruletes, galerts, desmitiem olu, konfektes un šņabis. Tas nekas, ka pēdējais iegādāts visnotaļ apšaubāmā ceļā. Dievs visu piedos. Un piedos jau arī, ja vien cilvēks garā ir stiprs.

Neiedziļinoties demokrātijas attīstības vēsturē un neanalizējot tās priekšrocības un trūkumus, bet prātojot par demokrātiju un kapitālismu (kaut vai tādu, kāda tā ir Latvijā), pavisam drīz var nonākt pie domas pavediena lūzuma, kam seko – „jā, bet…”.

Skatoties uz politiķu manevriem ap okupācijas un etniskiem jautājumiem, nevilšu radās doma ielūkoties vēsturē un noskaidrot – cik tad īsti ir Latvijā etnisko krievu? Vēlos vērst uzmanību uz sekojošiem statistikas datiem, proti, par etnisko sastāvu pirms un pēc otrā pasaules kara.

Kādu vakaru ieslīgu pārdomās par tēmu „lietderīga laika pavadīšana”. Nevarētu teikt, ka šādu vārdu salikumu būtu dzirdējis pirmo reizi, bet nekad tā līdz vīlītei netiku iedomājies par šī vārdu kalambūra nozīmi, kā arī par to, ko īsti nozīmē laiku pavadīt lietderīgi. Lietderīgi kam? Sev?

Vai nav tā, ka dažreiz galvā iestājas bezvējš pretēji prāta vētrai un laba ideja nevar un nevar rast iespēju izpausties, kaut vai vien tādēļ, ka nav skaidrs, ar ko sākt un kad ir vispiemērotākais brīdis? Tad atceries par tādu visiem labi zināmu nojēgumu kā stratēģija. Taču – kāda?

Izlasot kārtējo G.Rungaiņa (Prudentia) viedo redzējumu par valsts pensiju nākotni, proti, to ka nākotnē valsts spēs nodrošināt tikai dzīvošanu sociālā tipa mājā un minimālu dienas naudu, kā arī dažu citu baņķieru vai ex-baņķieru līdzīgu viedokli un nostāju un privāto uzkrājumu glorificēšanu, radās nepārvarama vēlme salikt skaitļus uz papīra un izdarīt savu vērtējumu.

Cilvēki var būt ne tikai gudri vai negudri, bet arī drosmīgi/kautrīgi, kārtīgi/nekārtīgi, akurāti/pavirši, punktuāli/izklaidīgi un citām īpašībām apveltīti. Lai arī kā gribētos, lai novērtē jūs kā cilvēku, tieši kā cilvēku jūs arī novērtē. Nevis vērtē jūsu zināšanas, izglītību, izskatu vai komunikācijas prasmes, bet gan visu to kopā. Tikai katrs darba devējs katrai no šīm komponentēm piešķir savu nozīmīgumu.

Es esmu no trešās paaudzes. Un lielos vilcienos skolas sistēma saglabājās tāda pati, kā iepriekšējai paaudzei. Bija gan ļoti kolorītas personības skolotāju vidū, gan arī ne pārāk glaimojošie atgadījumi. Piemēram, macību pārzine (зауч), pionieru vadītāja, krievu valodas, darbmācības un zīmēšanas skolotāji no latviešu valodas nesaprata neko. Ja krievu valodas apguvei tas nāca par labu, tad darbmācībā bieži vien nebija ne mazākās jausmas kas un ar kādu instrumentu jādara.

Laiks ir ārkārtīgi subjektīvs jēdziens, neskatoties uz to, ka sen zinātnieki ir formulējuši tā definīciju, skaitīšanas vienības un cilvēces nodzīvotos mirkļus skaita precīzākais atompulkstenis pasaulē (tie miljona gadu laikā tie atpaliek ne vairāk par 1 sekundi). Tā vien šķiet, ka cilvēks izdomājis laiku, lai varētu kontrolēt citus un sevi, lai varētu nosodīt un pārmest citiem un sev, ka kaut kas nav noticis īsti laikā.

Labdarības izpausmes mēdz būt ļoti dažādas. Sākot ar nesavtīgu palīdzību pastumt braucamrīku, kurš iestrēdzis sniega kupenā. Beidzot ar ļoti pilnīgu nodošanos kalpošanai citu labā. Pa vidu, protams, lielāku vai mazāku naudas summu ziedošana un lielāki vai mazāki darbi. Nedaudz grūtāk ir ar sava laika ziedošanu.

Vērojot „lielo laika plānotāju” dienas ritumu, acīs krīt fakts, ka mazsvarīgi darbi nevis netiek darīti, bet gan tie tiek uzvelti „kādam”. Kādam, kurš, labākajā gadījumā, jūtas noderīgs darot šāda tipa darbus. Sliktākajā gadījumā – gluži vienkārši nevar pasūtīt dirst darba deliģētāju.

Mūsdienās valda pieņēmums, ka darba vietu jāmaina ik pēc pieciem gadiem, taču daudzi atzīst arī, ka darbs jāmaina nevis tad, kad pagājis noteikts laiks, bet tad, kad vairs vienkārši nevari palikt ilgāk tur, kur esi, respektīvi, vadoties pēc iekšējās izjūtas. Kāds ir optimālais laiks, cik ilgi cilvēks var nostrādāt vienā darba vietā, lai nenonāktu līdz "izdegšanai" vai profesionālajai deformācijai? Respektīvi, cik ilgi var darīt diendienā vienu un to pašu darbu, nezaudējot iekšējo "uguntiņu"?

Nesaku, ka visi, bet daudzi saņemot elektronisko vēstuli neatbild. Es te tagad runāju par tieši adresētām vēstulēm ar uzrunu, jautājumu vai aicinājumu. Dažreiz tas kļūst tik kaitinoši. Sēdi un domā, vai vispār tā sasniegusi adresātu.

Šodien pēcpusdienā apmeklēju visnotaļ pozitīvu pasākumu Pārdošanas tīģeris 2009, ko jau piekto gadu rīko Dienas bizness un Mercuri International. Manuprāt, dalība šādā konkursā galvenokārt ir laba reklāma uzņēmumam un pašapziņas treniņš pārdevējam. Darbā ar klientu jārada simpātija pret sevi un līdz ar to pret uzņēmumu, kuru pārstāvi, lai arī kādi būtu patiesie nodomi – kāri notiesāt ieguvumu kā tīģerim vai grauzt veiksmīgi iegūto kāposta lapu kā trusim.

Pastaigāties pa kapiem (neatkarīgi no piederības un veida – katoļu, pareizticīgo, brāļu u.tml.) saulainā dienas laikā liekas pat interesanti. Jo lasot uzrakstus, gadu skaitļus, novēlējumus un pētot fotogrāfijas, pieminekļu un krustu formas, šķiet staigā pa atvērtu vēstures grāmatu un personu datu bāzi. Šeit pārdomas - par kapu institūciju – kāpēc tā radās un kāpēc cilvēkiem, sabiedrībai tā nepieciešama? Kāda motivācija man pēc nāves būt guldītai publiskajos kapos?

Cilvēks sabiedrībā – struktūras daļa, kas iekļaujas vēl sīkākos struktūrveidīgos veidojumos – ģimene, darba kolektīvs, draugu loks, pudeles brāļu kompānija u.tml. Turklāt katrai sistēmai pastāv likumsakarības, kuras katrs indivīds bezierunu ievēro, lai būtu „savējais”. Jebkura nepakļaušanās sistēmai ir protests, pret kaut ko šīs sistēmas ietvaros.

Skaidrības labad, jāteic, ka šis raksts un šīs pārdomas radās izlasot vienu no daudzām Osho grāmatām – „Prieks – laime tevī”. Ja dzenaties pēc laimes, skaidrs ir viens: jūs to nekad negūsiet. Laimes vienmēr ir blakus parādība. Tas nav tiekšanās rezultāts. Tā notiek, kad jūs par to pat nedomājat.

Stāsts būs par personāžiem ar reālām laikmeta iezīmēm, dažādiem raksturiem un skatu uz dzīvi, skatu uz lietām, parādībām un informāciju. Šie varoņi, kā arī viss šis stāts nav gluži nejaušs izdomājums, bet gan asociācija, kas radās kādā semināra. Seminārā tika stāstīts par ikvienu skarošo tēmu – WEB 2.0.

Katru rītu, ejot uz darbu, rokās nesu iedomātu baltu rožu klēpi. Atveru durvis, pasaku skaļi – Labrīt! – un domās katram pasniedzu vienu ziedu. Diena var sākties. Ārprāts, Jānis atkal nokavēja! Un man pāri nav palikusi neviena roze... Uzmetu viņam vienu stigru mirkli. Zinu, viņš to sajūt. Nu nē, galvenais nedusmoties, rītdien jābūt uzmanīgākai un jānes vienai rozei vairāk.

Agrāk šo jautājumu uztvēru kā zināmu takta trūkumu un mazliet arī kā aizvainojumu, jo kopš bērnības biju audzināta, ka dāvana ir ne tikai materiāla, taustāma lieta, bet arī mīlestības, atzinības apliecinājums un ... arī zināms noslēpums, pārsteigums.