Nevar viennozīmīgi atbildēt, par ko īsti ir šī filma – vai par klasisku mīlas trīssturi, vai par sociālās vides atšķīrībām, vai par sievietes raganisko noslēpumaino dabu, kas vilina vīriešus līdz kraujai un neuzmanīgākie krīt ... Erotisms - laikam tas īstais raksturojošais vārds šīs filmas noformējumam. Iesaku noskatīties!

Trīra filmas balstās uz mīlestību, piedošanu un ļaunumu, kur pēdējais ir nomācošais un dominējošais cilvēkos. Ļaunumam nevar stāties pretim ar mīlestību un piedošanu. No ļaunuma var izbēgt to tikai fiziski iznīcinot.

Filma, kuru daudzi paspēja nodēvēt par jaunu sazvērestības teoriju, citi atkal to uzskata par jaunas ideoloģijas, jaunas iekārtas sākumu, tas, kas nāks pēc kapitālisma, jo kapitālisms savu ir izdzīvojis.

Patiesi meistarīgs emociju kāpinājums neizbēgamās bojāejas priekšā. Tāda ir skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra filma „Melanholija”. Pilnīgākam iespaidam iesaku noskatīties uz lielā ekrāna.

Noskatīta vēl viena laba filma, kuru gribu ieteikt arī iinuu.lv lasītājiem. Tā ir Francijas un Beļģijas kopražojuma 2010.gada filma „Sans laisser de trace” (angliski „Traceless”, krieviski „Без улик”). Filmas pamatā atziņa: katram cilvēkam ir trīs atslēgas, kas atver durvis uz panākumiem. Tās ir talants, darbs un veiksme.

Uzrunāja vakar noskatītā Emilio Estevez mākslas filma „The Way” (2010), kuras pamatā ir stāsts par vīrietis, kurš zaudējis dēlu un viņa vietā veic svētceļojumu pa Santjago ceļu no Francijas uz Spānijas ZR pilsētu Santiago de compostela, kur atdusas Sv. Jēkaba pīšļi. Santjago ceļš ir vairāk nekā 800km garš, veicams kājām, un tas ir katra cilvēka individuāls izziņas vai piedošanas vai veltījuma ceļš.

Ceturtdienas vakarā devāmies uz kino „Rīga”, lai kopā ar filmas veidotājiem noskatītos jaunās latviešu filmas „Dancis pa trim” pirmizrādi. Vakara gaitā: karavīru dziemas, filmēšanas grupas uznāciens, klusuma brīdis pieminot aizgājušos, ieskats filmas tapšanā un pati filma. Patika, ka notiekošais un varoņu raksturi netika idealizēti.

Tikko atgriezāmies no KinoLora, kur noskatījāmies filmu „The Tourist” (2010). Sižets pat ne tik vienreizējs un oriģināls, kaut gan diezgan spraigs un ar intrigu, bet iesaiņojums gan ļoti baudāms. Skaisti cilvēki (Johnny Depp, Angelina Jolie, Timothy Dalton, Rufus Sewell), skaisti apģērbi un interjers, skaistas un romantiskas pilsētas – Parīze un Venēcija, skaistas attiecības. Jāsaka, Venēcija viena no nedaudzajām pilsētām, kurā ir pabūts, bet tā joprojām nav zaudējusi savu slepenās ilgošanās šarmu. Pazīstama un mūžam sveša.

Nogurušajiem no holivudiskās spozmes un dažbrīd jūtu sekluma, iesaku noskatīties kaut ko no vecajiem gabaliem. Čigānu izcelsmes franču režisora Tony Gatlif muzikāli dokumentālā filma „Latcho Drom” (1993) (čigānu valodā „Labais ceļš”). Tajā parādīts čigānu ceļš cauri dažādiem laikiem un gadalaikiem, cauri vairākām valstīm un kultūrām, sākot no Indijas līdz Spānijai, izejot cauri Ēģiptei, Turcijai, Rumānijai, Slovākijai, Ungārijai un Francijai. Katrs ceļa posms tiek izspēlēts un izdziedāts, atspoguļojot savdabīgo čigānu sadzīvi, tradīcijas, dzīves ritējumu, amatus, pasaules uztveri.

Nejauši uzieta nejauna (2007.gada), bet mākslinieciski uzrunājoša 14 sēriju gara mākslas filma „Ликвидация” pamīšus krievu un ukraiņu valodā. Norises vieta Odesa, 1946.gads – tātad laiks īsi pēc kara. Sižeta pamatlīnija – likumu sargājošo iestāžu cīņa ar organizētiem bandu grupējumiem Odesā, kontrabandas tirgoņiem, dokumentu viltotājiem, nelegāliem spēlmaņiem.Tam visam cauri cilvēciskās attiecības pēckara laikā, kad katram ir sava dzīves traģēdija un daudzu tuvinieku nāves aiz pleciem.

Filmas „Amaya”, skatīšanās laikā sajūtas var nosacīti iedalīt trijās daļās: sākumā ārkārtīgi reālistisks vides un cilvēku attiecību attēlojums, sižeta un personāžu ieskicējums; tad austrumu kultūrai raksturīgas smalkas gandrīz netveramas, bet simboliskas detaļas – lietus aiz loga, kas atspoguļojas Amayas sejā līdzīgi nerimstošām asarām, pulksteņa tikšķis, kas bezkaislīgi tik skaita uz priekšu cilvēka dzīves mirkļus, vēja dzirnaviņas, kuras šoreiz iekustina ventilators, nevis kalnu brīvais vējš u.tml.; visbeidzot smeldzīga nolemtības sajūta, skumjas, gandarījums, sāpes un mīlestība.

Laipni lūgti surikatu ģimenītē! Mazi varoņi uz liela ekrāna kinoteātrī „Rīga”. Ārkārtīgi mīļš un jautrs plakāts, nevarēju paiet garām. :) Aizraujoša dokumentālā filma, kas stāsta par surikatiem, apbrīnojamiem tuksneša dzīvnieciņiem, kuri savstarpējās attiecības sargā līdzīgi kā mēs. Filmas centrālais varonis ir surikatu mazulis vārdā Kolo, un mēs sekojam viņa dzīves stāstam Āfrikas Kalahari tuksnesī.

Seriāla „Lie to me” (2009) galvenais varonis doktors Laitmans (aktieris Tim Roth), tāpat kā visiem televīzijas skatītājiem labi zināmais doktors Hauss, apgalvo, ka visi cilvēki melo. Melus no taisnības viņš spēj gandrīz nekļūdīgi atšķirt, nevis klausoties, cik pārliecinoši cilvēks runā, bet kāda ir viņa mīmika un žesti.

Filma gardēžiem, kur atklājas ārkārtīgi veiksmīgs vizuālo un skaņas gleznu salikums. Tāpēc pievelk nevis jel kāda aizraujoša sižeta dēļ, bet gan mūzikas, ritmu un smalku jūtu attēlojuma ziņā. Stāsts ir ārpus vietas un ārpus laika. Šī māja un šie cilvēki varētu būt jebkur, kur viņiem būtu lemts satuvināties un sajust radniecīgu dvēseli.

Šodien noskatījāmies fantastikas filmu "Avatar", kurā planētas Pandora iedzīvotāji runāja savdabīgā valodā. Turklāt šī valoda bija tik dzīva, ka zemāk redzamie subtitri gandrīz nelika šaubīties, ka tāda civilizācija un tāda valoda patiešām pastāv. Izrādās pie šī realitātes efekta lingvisti un kinematogrāfijas mākslinieki strādājuši vairākus gadus. Turklāt tā šobrīd ir reāli apgūstama valoda.

Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.

Pamanīju šo filmu Baltajā naktī un aizvakar atradu tīmeklī, lai uzmanīgi noskatītos no titriem līdz titriem. Filma fascinēja un lika aizdomāties – kāpēc cilvēkiem nepieciešama mutvārdu valoda, ja visu var izteikt ar mīmiku, žestiem, acu skatienu, skaņu, mūziku un deju?! Ķermenis nemelo pat tad, kad izteiktie vārdi ir viena vienīga izlikšanās.

Fascinē šīs ģimenes idille, romantikas pilnās attiecības starp ģimenes galvu Gomesu un viņa sieviņu Morticiu, maigums un mīlestība, kas pasargāta no aizejošo gadu un apkārtējās sabiedrības uzskatu ietekmes.Šī ģimenīte it kā atrodas ārpus ikdienības steigas, sīkumainības, mantrausības, apkārtējās vides pārmaiņām.

Ir filmas, kuras uzrunā, bet ir, kuras nē. „Elēģija” (Elegy, 2008) viena no tām pirmajām. Ne tik daudz ar mūžseno atdzinumu – mīlestība nepazīst vecumu, bet gan ar smeldzīgu vientulības sajūtu. Vientulība, ko cilvēks pats apzināti vai neapzināti izvēlas.

Tā nu ir sanācis, ka dzīvojam laikmetā, kad dažādas spekulācijas nāk viena aiz otras. Šī filma ir tieši par to. Sava veida turpinājums Dena Brauna romānam „Da Vinči Kods”. Filma sadalīta trīs daļās, līdz ar ko nolēmām padalīties šādos tādos iespaidos un faktos, par katru daļu atsevišķi.