Katru gadu aprīļa mēnesī Anadlūzijas galvaspilsētā Seviljā Spānijā notiek pavasara svētki jeb Feria de abril de Sevilla. Tie parasti sākas 2 nedēļas pēc Semana Santa svētku procesijas, kas raksturīga Lieldienās visās katoļticīgajās valstīs Eiropā, ieskaitot Latviju. Svētki turpinās veselu nedēļu pilni ar dzīvesprieku, mūziku, dejām, našķiem, priekšnesumiem, svētku gājienu un gadatirgu.

Turaidā nebijām bijuši kopš studiju laikiem (pēdējo reiz kādus desmit gadus atkaļ), taču šķiet, ka nekas nav mainījies. Tā pati Gūtmaņa ala, Dainu kalns, Turaidas pils, Turaidas rozes kaps, baznīca ar gaili torņa galā, takas, kas ved augšup un lejup, avotiņi u.tml. Šoreiz netipiskā gadalaikā – ziemā (4.decembrī), lai gan pakalni gandrīz sulīgi zaļi un kailos koku zaros gaudo vējš.

Kolēģu dāvinātais Dāvanu servisa piedāvājums „Romantiskais kino vakars Siguldā” tika izmantots šīs nedēļas nogalē. Tas ietvēra divas biļetes uz kādu no izvēlētām filmām KinoLora, nakšņošanu viesnīcas Hotel Segevold pusluksa numurā, vakariņas restorānā un šampanieti numuriņā.

Brauciens uz Vecumniekiem nesa daudz interesantu atklājumu un patīkamu pārsteigumu. Sākotnēji gala mērķis tika izvēlēts tikai viens – Trušu pilsētiņa, taču beigās sanāca pabūt veselās trīs vietās.

Atceļā uz Latviju nolēmām izlaist loku pa Igaunijas D pierobežu, respektīvi, pa šoseju no Häädemeeste līdz Valgai, piestājot pa ceļam esošajās apdzīvotajās vietās un brūnajām zīmēm norādītajos apskates objektos. Pie apdzīvotas vietas Helme apskatījām Teitoņu ordeņa pilsdrupas. Atklājums bija Barklaja de Tolli mauzolejs.

Apmeklējām arī Pērnavas Jaunās mākslas muzeju, kas mani piesaistīja ar iepriekš tīmeklī aprakstītu ikvasaras notikumu - starptautisku aktu izstādi. Šogad bija 18.tāda veida izstāde ar nosaukumu „Vīrietis, sieviete un elektrība”. Izstādē apskatāmi darbi, kas izpildīti dažādās tehnikās – gleznas eļļā un akrilā, fotogrāfijas, skulptūras, audio un vizuālās performances.

Doma bija apmesties Igaunijas R piekrastē mājiņā ar skatu uz jūru, lai rītos atverot acis pirmais, ko ieraudzītu, būtu mierīgais jūras pelēkzilums. Uzgāju tīmeklī vietiņu ar nosaukumu „Kosmonautika”. Padomju laikos tā bija pazīstama kā leģendārais atpūtas centrs “Vzmorje”, kur atpūtās nopelniem bagātie zinātnieki un kosmonauti, arī pirmā sieviete-kosmonaute Valentīna Tereškova.

Godīgi sakot, galvenais iemesls, kāpēc vispār devāmies uz Tartu, bija zinātnes centra AHHAA apmeklēšana. Te ir ko darīt, pētīt, vērot gan pieaugušajiem, gan bērniem. Pirmie visus rīkus pat izmēģina vēl ar lielāku aizgrābtību un neviltotu prieku par atklājumu.

Sākotnēji gribējām tikt uz tā leģendārā 1907.gadā būvētā un no ABBAs pārpirktā „Darling”, taču nemazāk feins bija gaiša koka kuģītis „Maria” (kopumā kursē četri). Biļete jeb iekāpšanas karte vienai personai maksāja Ls6. Kuģīši pa kanālu kursē katru dienu no 9:00 līdz 23:00 no maija sākuma līdz oktobra beigām, piestāj iekāpšanas vietā ar 20 minūšu intervālu.

Pingvīnu kolekcionēšana jau kuro gadu ir mūsu hobijs. Šajā kolekcijā nokļūst daudz un dažādi pingvīni, izpildīti dažādos stilos un tehnikās. Tiek gan pirkti, gan dāvināti, gan pašu veidoti.

Atklājām Ulmales upurakmeni, pie kura kādreiz pulcējušies senči. Neviegli atrodama, ne tik mistiska vieta, kā pats akmens ar bļodas diametru ap 60 cm. Sakrājies ūdens izskatījās draudīgi melns. Kaut gan esot ticējums, ka tas ārstē, instinktīvi nebija vēlēšanās tajā iemērkt rokas.

Nereti ir dzirdēts, ka turkam tirgošanās ir viens populārs nacionāls sporta veids, šovasar pārliecinājāmies par simts punktiem. Pabijām un iepirkāmies Stambulā divos tirgos – Lielajā tirgū jeb Grand Bazaar un Garšvielu jeb ēģiptiešu tirgū.

Viss iesākās ar nosēšanos uz grīdas pie sienas un ierasto „What is your name? Where are you from?”, tad pār galvu nāca divas riktīgas šaltis ne pārāk silta, drīzāk vēsa ūdens. Pirtnieks ar paasu cimdu un ātrām spēcīgām kustībām izberza rokas, kājas, muguru, plecus. Tas tā kā pīlinga procedūra, tad sekoja ziepju masāža, kas dikti atšķirās no tās, ko esmu izbaudījusi tepat Jūrmalā "Sokolovskije baņi".

Ceturtajā ekskursijas dienā ar mazu divstāvīgu kuģīti devāmies divu stundu braucienā pa Bosfora jūras šaurumu, kas savieno divas jūras Melno un Marmora jūru. Kaut gan pūta diezgan pastiprs vējš, bija patīkami silti un pleci, seja pamatīgi nosauļojās. Ūdenī vienubrīd pazibēja delfīnu muguriņas.

Kā jūs domājat, cik maksimāli daudz sievu varēja būt vienam sultānam? Izrādās tikai 18. Vārds „harēms” cēlies no arābu valodas un nozīmē „aizliegts”. Nekur neatradīsiet aprakstus par šo vietu, kas nāktu no musulmaņu zemēm. Harēms bija sultānu sievu, konkubīņu un bērnu mājvieta, kuru apkalpoja un apsargāja melnie vergi – einuhi.

Šovasar labas sakritības dēļ uz Līgo svētkiem iekrita veselas piecas brīvas dienas, tāpēc radās izdevība aizceļot uz Turciju, šoreiz ar „Impro” ceļojumu aģentūru. Pēc pēdējā brauciena ar autobusu pa Eiropu, sapratām, ka autobusa ceļojumi vairs nav mums piemēroti, jāsāk pārvietoties pa gaisu. Jau 23.jūnija vakarā divvientulībā dzērām alu/ vīnu viesnīcas terasē Stambulā un noraudzījāmies uz daudzo kuģīšu uguņu apspīdēto Marmora jūru.

Vai esi kādreiz sajutis Ziemassvētku noskaņu vasaras dienā? Šajā gleznainajā Bavārijas pilsētiņā pabijām pāris gadus atpakaļ, un tas bija vasaras nogalē, šķiet augusta beigās. Ziemassvētku gars jautās visur, neskatoties uz to, ka senlaicīgo namu fasādes bija bagātīgi rotātas ar ziedošiem puķu podiem visdažādākajās dzīvespriecīgajās krāsās. Kas tad radīja šo ziemas saulgriežu sajūtu?

Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.

Tas bija īsts atklājums priekš manis un patiess baudījums šovasar paplunčāties Aiviekstes HES aizsprosta pakājē un pastāvēt zem ūdens spiediena radītā spēcīgā ūdenskrituma. Turklāt Aiviekstes upe paredz ūdens priekus dažādu dziļumu piekritējiem, sākot no „ūdens līdz potītei” un beidzot ar „vairs nestāvu kājās”. Aiviekstes HES izrādās ir ne tikai gleznaina vieta, bet arī savulaik lielākā elektrostacija Latvijā.

Nedēļas nogalē bijām izrāvušies un aizšāvuši uz Vāciju uz māsīcas kāzu svinībām. Padzīvojām, pasvinējām, apskatījām jauko pilsētiņu un paburzījāmies vietējo vidū. Izjūtas, kas raksturo šo braucienu gribas raksturot ar dziesmas vārdiem – „tur aiz mākoņiem ir saule, tur aiz mākoņiem ir viss, tur aiz mākoņiem ir labi, lūdzu, paņem mani līdz”. Vietējo iekšējais miers un bezrūpība (nejaukt ar bezatbildību) ir apbrīnojama. Viss notiek, nekādu stresu vai īgnuma par kaut ko. Sākotnēji gribējās nofotografēt visu, jo katra nama fasāde ir īsts mākslas darbs. Tad nu mēģināšu apkopot īsumā - 10 lietas, kuras būtu vērts redzēt un izbaudīt Trier.