Apkārt pasaulei

Kā no krāsainas pastkartītes izniris skatam paveras baltu māju krasts ar spilgti ziliem akcentiem un senām vējdzirnavām. Te no pasaules malu malām brauc tūristi, lai nofotografētos un sagaidītu skaistāko no dabas brīnumiem – saulrietu, kas iekrāso jūru un balto namu fasādes dažādās varavīksnes krāsās.

Dzīves svinēšana, dabas velšu baudīšana un tiešā komunikācija cilvēku starpā ir tas, kas saista Krētā. Pludmales pārsvarā oļainas vai smalku akmentiņu klātas, tāpēc basām kājām iet pagrūti. Retās vietās ir arī smilšu pludmales. Piesaistīja arī grieķiskais dzīves veids un dzīvās baznīcas filozofija.

Florencē jeb Firenze, kā tiek norādīts uz ceļa zīmēm, ieradāmies siltā un saulainā dienā. Neskatoties uz to, ka bija jau oktobra pēdējie datumi, varēja droši iztikt bez virsjakas. Kā jebkurai vietai, arī Florencei ir ticējumi. Viens no tiem ir bronzas cūkas šņukura paberzēšana.

Šoreiz Silvijas atsūtītās fotogrāfijas nāk no Austrijas ielejas Montafon, konkrētāk no kalnu slēpošanas kūrorta Silvretta Montafon. Kalnu slēpošana reiz nu ir tas ceļošanas un atpūtas veids, kas nekad nebūs mana izvēle. Taču kalnu varenība un pārlaicība vienmēr ir vilinājusi, aizgrābusi un mazliet pat baidījusi.

Šonedeļ Silvija atsūtīja fotogrāfijas no sava brauciena uz Itālijas Alpiem, konkrētāk uz slēpotājiem noteikti labi pazīstamu kalnu tūrisma vietu Plosi D Tiroles reģionā. Lai gan neesmu nedz ziemas sporta veidu fane, nedz pašas ziemas sezonas fane, skati uz kalniem ir aizgrābjoši, tāpēc nolēmu padalīties talāk.

Izdzirdot vietvārdu Piza, noteikti pirmā asociācija ir tornis, kas ievērojami sagāzies uz vienu pusi. Tagad tas no iekšpuses nostiprināts tā, ka mazām tūristu grupām ļauts uzkāpt 56m augstā zvanu tornī. Vijīgi akmens pakāpieni, kas neļauj atpūtināt elpu, ved augšup, līdz nonāc skatu laukumā, no kura paveras skats uz visu Pizas pilsētiņu.

Šodien nolēmu beidzot iziet cauri Itālijas fotogrāfijām, kuras tapušas pagājušā gada rudenī ceļojuma laikā pa Itālijas pilsētām. Šoreiz par galvalspilsētu Romu, Vatikānu, kāda tā atklājās ceļotāja acīm. Ceļojot grupā ir tāds mīnuss, ka tu redzi to, ko tev rāda, nevis to, ko tu varētu ieraudzīt, vienkārši pastaigājoties pa pilsētas ielām.

Visas šaurās ieliņas kā serpentīns vijas kalnā un no tā. Pilsēta sastāv it kā no stāviem, no slāņiem, bet no augšas paveras fantastisks skats uz dūmakā kalna pakājē gulošo pilsētu. Ciemošanās diena San Marino atstāja patīkamas atmiņas un vēlmi vēlreiz kādreiz šeit atgriezties.

Braucot otrreiz uz Venēciju, mazliet māca māņticīgas bažas par to, ja atgriežas vietā, kur kādreiz ļoti patika, var iespaidu sabojāt. Bet tā nebija.

Šo dienu nolēmām veltīt pastaigai gar jūru, kas atradās viena kvartāla attālumā no viesnīcas, kurā bijām apmetušies; šādiem tādiem pirkumiem un porcelāna muzeja apmeklējumam. Došanās uz pilsētas kartē noskatīto muzeju izvērtās par lielisku pastaigu rudenīgā parkā.

Ja agrāk brauciens uz citas valsts galvaspilsētu bija vesels notikumus, tad tagad tas līdzvērtīgs braucienam uz nosacīti netālu esošu pilsētu. Tā nu piektdienas vakarā pēc darba sēdāmies auto un ap pusnakti bijām jau Tallinā. Aptuveni 310 km un 4,5h ceļā. Nākamajā dienā uz Lennusadam Igaunijas Jūras muzeju, Olde Hansa un Viduslaiku spīdzināšanas instrumentu muzeju.

Šoreiz brauciena pa Igauniju galamērķis bija pilsēta rietumu piekrastē – Hāpsala jeb Hāpsalu (Haapsalu). Izvēlējāmies tās izslavētās dziednieciskās atmosfēras, skaistās senās koka ēku arhitektūras un jūras tuvuma dēļ.

Katru gadu aprīļa mēnesī Anadlūzijas galvaspilsētā Seviljā Spānijā notiek pavasara svētki jeb Feria de abril de Sevilla. Tie parasti sākas 2 nedēļas pēc Semana Santa svētku procesijas, kas raksturīga Lieldienās visās katoļticīgajās valstīs Eiropā, ieskaitot Latviju. Svētki turpinās veselu nedēļu pilni ar dzīvesprieku, mūziku, dejām, našķiem, priekšnesumiem, svētku gājienu un gadatirgu.

Turaidā nebijām bijuši kopš studiju laikiem (pēdējo reiz kādus desmit gadus atkaļ), taču šķiet, ka nekas nav mainījies. Tā pati Gūtmaņa ala, Dainu kalns, Turaidas pils, Turaidas rozes kaps, baznīca ar gaili torņa galā, takas, kas ved augšup un lejup, avotiņi u.tml. Šoreiz netipiskā gadalaikā – ziemā (4.decembrī), lai gan pakalni gandrīz sulīgi zaļi un kailos koku zaros gaudo vējš.

Kolēģu dāvinātais Dāvanu servisa piedāvājums „Romantiskais kino vakars Siguldā” tika izmantots šīs nedēļas nogalē. Tas ietvēra divas biļetes uz kādu no izvēlētām filmām KinoLora, nakšņošanu viesnīcas Hotel Segevold pusluksa numurā, vakariņas restorānā un šampanieti numuriņā.

Brauciens uz Vecumniekiem nesa daudz interesantu atklājumu un patīkamu pārsteigumu. Sākotnēji gala mērķis tika izvēlēts tikai viens – Trušu pilsētiņa, taču beigās sanāca pabūt veselās trīs vietās.

Atceļā uz Latviju nolēmām izlaist loku pa Igaunijas D pierobežu, respektīvi, pa šoseju no Häädemeeste līdz Valgai, piestājot pa ceļam esošajās apdzīvotajās vietās un brūnajām zīmēm norādītajos apskates objektos. Pie apdzīvotas vietas Helme apskatījām Teitoņu ordeņa pilsdrupas. Atklājums bija Barklaja de Tolli mauzolejs.

Apmeklējām arī Pērnavas Jaunās mākslas muzeju, kas mani piesaistīja ar iepriekš tīmeklī aprakstītu ikvasaras notikumu - starptautisku aktu izstādi. Šogad bija 18.tāda veida izstāde ar nosaukumu „Vīrietis, sieviete un elektrība”. Izstādē apskatāmi darbi, kas izpildīti dažādās tehnikās – gleznas eļļā un akrilā, fotogrāfijas, skulptūras, audio un vizuālās performances.

Doma bija apmesties Igaunijas R piekrastē mājiņā ar skatu uz jūru, lai rītos atverot acis pirmais, ko ieraudzītu, būtu mierīgais jūras pelēkzilums. Uzgāju tīmeklī vietiņu ar nosaukumu „Kosmonautika”. Padomju laikos tā bija pazīstama kā leģendārais atpūtas centrs “Vzmorje”, kur atpūtās nopelniem bagātie zinātnieki un kosmonauti, arī pirmā sieviete-kosmonaute Valentīna Tereškova.

Godīgi sakot, galvenais iemesls, kāpēc vispār devāmies uz Tartu, bija zinātnes centra AHHAA apmeklēšana. Te ir ko darīt, pētīt, vērot gan pieaugušajiem, gan bērniem. Pirmie visus rīkus pat izmēģina vēl ar lielāku aizgrābtību un neviltotu prieku par atklājumu.