Atklājām Ulmales upurakmeni, pie kura kādreiz pulcējušies senči. Neviegli atrodama, ne tik mistiska vieta, kā pats akmens ar bļodas diametru ap 60 cm. Sakrājies ūdens izskatījās draudīgi melns. Kaut gan esot ticējums, ka tas ārstē, instinktīvi nebija vēlēšanās tajā iemērkt rokas.

Vakar bija tiešām jauka diena – saulaina un silta. Labs iemesls, lai atstātu datoru mājās un dotos garākā pastaigā pa jūras krastu. Šoreiz aizbraucām uz Vidzemes jūrmalu un pavadījām tur, ejot gar krastu un peldoties nu jau sasilušajā jūras ūdenī kādas četras stundas. Nogājām strēķīti no Tūjas līdz Ķurmragam (apmēram 7 km uz vienu pusi). Jūras skati bija to vērts, lai tos iemūžina fotogrāfijās.

Kalnā palika ... nē, nē, tie nav tikai kineskopi, bet... „Nejauši Pedvālē nokritis objekts MUNAMUNA” Es iedomājos par Latviju, bet varbūt par taureņiem – jauniem, svaigiem un brīviem kā Ziedoņa dzejā. Nu, varbūt mazliet sastingušiem...