Nē, tas nebūs stāsts par Paulu Koelju grāmatām, bet gan par autora radītā tēla Gaismas bruņinieka pasaules uzskatu - ja Tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu. Jo reizēm ir dzīvē brīži, kad, lai ko Tu darītu un lai ar kādu sparu rautos uz priekšu, kājas slīgst it kā purvā, uzrodas nez no kurienes visādi traucēkļi un “labvēļi”. Savukārt ir brīži, kad liekas ir kāda vienota pasaules dvēsele vai kopēja cilvēces apziņa, kas nolasa Tavas karstākās vēlmes un steidz Tev palīdzēt. Pazīstamas sajūtas?
Kolekcionēt sērkociņa kastītes un tirgot internetā, dibināt anomālo parādību pētniecības biedrību, izveidot ātrrakstīšanas mērīšanas rīku, veidot mākslas instalāciju no pārdegušām spuldzītēm utt. Reizēm, ieraugot kaut ko šādā veidā radītu, gribas iesaukties – kādas sēnes viņš ēdis?!
Pēdējās dienas rītā ābeļu dārzā savākusi brokastīm pārdesmit ābolus devās muižas virzienā. Atceļā sastapusi mācītāju, Liene ar platu smaidu tam sniedza sārtu, lielu ābolu. Mācītājs atsmaidīja un satvēra ābolu. Mirkli iepauzējis, mācītājs apvaicājās, vai Liene gatava doties mājup? “Jā”, atbildēja Liene, “šķiet esmu atguvusi ticību tam, ka spēju ticēt”.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
