Latvijas apceļošana: Amata, Ieriķi, Āraiši

Svētdienas pēcpusdienā kopā ar draugiem nolēmām izmest loku pa Vidzemi un iegriezties divos sen nolūkotos objektos. Šoreiz uz Amatas novadu netālu no Cēsīm, kā sacīt jāsaka, uz seno latgaļu zemi. Iespējams iedvesmošu kādu nākamajās brīvdienās sēsties automašīnā un doties paceļot tepat pa Latviju.

Āraišu ezerpils

Pirmā piestāšanas vieta netālu no Rīga – Pleskava (E77) šosejas (GPS: 57.2517, 25.2824) pie Āraišu ezera. Kasē iemaksājot 3 EUR no cilvēka un novietojot auto bezmaksas stāvvietā, devāmies apskatīt līdz iedotā kartē norādītos trīs objektus. Pirmais - pati pils vai pareizāk sakot kādas 16 koka būdiņas, kas izvietotas uz ezera sēkļa veidotas platformas un baļķu klājuma. 9.-10.gs. latgaļu dzīves vieta.

Dzīvojamās un saimniecības ēkas, rotkaļa darbnīca (slēgta apmeklētājiem, pārējās būdās varēja ierāpties), piebūves. Laikam tajos laikos cilvēciņi bija tā pamazāka auguma un ne tika būdīgi, jo durtiņas nelielas ar augstiem sliekšņiem. Dažām mājām velēnu jumti. Pēc vēsturnieku aplēsēm te varēja dzīvot ap 70-90 cilvēki.

Vienā no mājiņām bija sakārtas dažādas vietējo pļavu zālītes ar aprakstiem. Nu tik varēja smaržot, lasīt nosaukumus un locīt atmiņu. Būtu vēl labi zināt, kam katra zālīte domāta? Tautas medicīna, zinies!

Otrs apskates objekts turpat pakalnā - Livonijas ordeņa 14.-17.gs. pils drupas. No tām maz kas palicis. Taču skats no turienes paveras uz visu apkārtni. Tāluma redzams gan rūsgani sarkans baznīcas tornis, gan koka vējdzirnavu plašie spārni.

Trešais - akmens un bronzas laikmeta mitekļi (zaru būdas) uz Meitas salas. Savā starpā apspriedām, ka senie ļauži acīmredzot zināja tās pareizās enerģētiskās vietas, kur apmesties uz dzīvi. Gar pilsdrupām ozolu audze, bet Meitu sala pilna krāsainām pļavu puķēm, ēdamas sēnes un neaprakstāms miers.

Zaķīši

Pabraucot mazliet atpakaļ pa šoseju uz Rīgas pusi un nogriežoties uz Amatu (brūna zīme ar zaķa attēlu un attiecīgo uzrakstu), nonācām z/s Zaķīši (GPS: 57.12050, 25.16707). Apmeklētāju priekšā jau bija gana daudz. Paklausīgi novietojot automašīnas pirms ķieģeļa zīmes te šur, te tur grantainā ceļa malā, interesenti, dažādu vecumu, dzimumu un tautību, devās saimniecības virzienā.

Turpat pie ceļa un zīmes varēja apskatīt dīķi ar dažāda lieluma un krāsojuma pīlēm, bet pavisam netālu sakņu dārzā jau gozējās pirmais trusis, ērti iekārtojies blakus burkānu un kāpostu vagai. Pagalmā sagaidīja kasiere, kas aicināja pirms klīšanas pa saimniecību iemaksāt ieejas naudu 3 EUR no cilvēka un iegādāties barības glāzi 1 EUR, no kuras tad barot visus saimniecībā esošos lopus - zosis, tītarus, vistas, trušus, nutrijas, zirgu, kazas, cūku, govis.

Atšķirībā no Trušu pilsētiņas pie Vecumniekiem šeit viss liecina, ka saimnieks (runātīgs, šķīries vīrietis, spēka gados) neiespringst par perfektu kārtību vai kādiem īpašiem namiņiem, soliņiem, puķēm. Te var viegli iekāpt kādā pļeckā vai uzkāpt kādam uz pleznas.

Truši, pīles, nutrijas un cilvēki brīvi staigā trušu dārzā. Mazi un lieli cenšas pabarot dzīvnieciņus, pacietīgākajiem arī izdodas, bet no pārējiem mazie iemītnieki mūk un cenšas paslēpties kāda krūma pavēnī vai zem kādas ēkas. Paglāstīt gandrīz nevienu dzīvnieciņu neizdodas, tramīgi no tādiem apmeklētāju pūļiem.

Toties baltais zirgs labprāt ļaujas sevi pabarot no rokas visiem gribētājiem. Kazas lēkā gar iežogojumu un pa aprūsējušu kāpurķēžu traktoru. Lielā pelēkā klejojošā cūka (tā viņu sarunā noraksturoja pats saimnieks) lielu interesi gan par cilvēkiem neizrādīja, aizdevās uz meža pusi.

Dzirnakmeņi

Atceļā uz Rīgu piestājām krodziņā Dzirnakmeņi Ieriķos. Blakus dabas takas, taču diena manāmi sliecās uz nakts pusi, tāpēc tās neizstaigājām. Toties krodziņa āra terasē notiesājām lielas porcijas ar milzīgām karbonādēm,  lejamo alu un kvasu.

Aiz Vangažiem virzienā uz Rīgu šī gada vasarai raksturīgais sastrēgums. Jārēķinās, ka kāda pusstunda būs jābrauc ar 10-20 km/h, jo notiek vērienīgi ceļa remonta darbi.