Kopumā pēc talkas palika gandarījuma sajūta, kad skatienu pārlaida padarītajam, kā arī papētīja nākotnes projektu plānus, kas paredz Sarkandaugavas attīstību un vides sakārtošanu, kurā rajona iedzīvotājs un viņa prasības pret tīru, fiziskai un garīgai veselībai labvēlīgu, modernu un reizē vēsturiskā mantojuma bagātu vidi ir prioritāte.
Florencē jeb Firenze, kā tiek norādīts uz ceļa zīmēm, ieradāmies siltā un saulainā dienā. Neskatoties uz to, ka bija jau oktobra pēdējie datumi, varēja droši iztikt bez virsjakas. Kā jebkurai vietai, arī Florencei ir ticējumi. Viens no tiem ir bronzas cūkas šņukura paberzēšana.
Turpinot mood board jeb noskaņas kolāžas tēmu, radās doma, iedvesma paspēlēties un ietērpt vizuālos tēlos dienas, vietas un mirkļus, kas prasa pēc … patiesuma. Antracīts izsaka cilvēka patiesumu, tur dziļi iekšienē, un reizēm, tieši acīs – ārā. „Es mīlu tevi tumsas antracītā / Un laimes lietus noraudātos logos, / Un tagad – ne ar pirmo mīlestību – /Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.”
Mood board jeb noskaņas kolāža ir veids, kā mākslinieki, dizaineri, interjeristi vai stilisti rada priekšstatu par gaidāmo gala produktu, darbu vai izskatu. Veidojot noskaņas kolāžu, galvenais jautājums – kam tur ir jābūt un kam nav. Šoreiz noskaņas kolāža vasaras mājai pie jūras.
Dzīve nesastāv no traģēdijām vien, tāpat kā vēsture tikai no kariem, zīmīgiem gadu skaitļiem. Dzīvnieciņi un bērniņi, ko varētu nodēvēt par jebkura fotokonkursa „spamu”, cilvēki ne tikai dzimst, precas un mirst, bet arī dzīvo. Tā vienkārši un bezrūpīgi - guļ, ēd, strādā .. Taču arī šīm, šķietami vienkāršām darbībām, var piešķirt momentu, laikmeta garšu, kas arī bija redzams izstādītajos darbos.
Labi, ka mākslinieku darbi un paši mākslinieki stāsta. Zināmā mērā es kā skatītājs, klausītājs, vērotājs nodarbojos ar pilnīgu mākslinieka ekspluatāciju. Redz’, radi un vēl izskaidro. Taču šodien skaidrs bija viens, ka no izstādes aizgāju daudz bagātāka nekā būtu aizgājusi kā vienkārša darbu vērotāja.
Šoreiz Silvijas atsūtītās fotogrāfijas nāk no Austrijas ielejas Montafon, konkrētāk no kalnu slēpošanas kūrorta Silvretta Montafon. Kalnu slēpošana reiz nu ir tas ceļošanas un atpūtas veids, kas nekad nebūs mana izvēle. Taču kalnu varenība un pārlaicība vienmēr ir vilinājusi, aizgrābusi un mazliet pat baidījusi.
National Geographic izskatās šogad makten sasparojies un uzrīkojis nu jau otru izstrādi ar latviešu fotogrāfu darbiem „Mana pārsteidzošā Latvija”. Kopumā no plašā jēdziena „daba” autori izvēlējās savās fotogrāfijās attēlot vien floru, ar retiem izņēmumiem, kuros sižeta dominējošais objekts bija vai nu cilvēks, vai dzīvnieks.
„Daba ienāk tirdzniecības centrā”, šādi varētu raksturot žurnāla „National Geographic” fotoizstādi tirdzniecības centrā „Domina”. Apskatāma Stīva Makkarija „Afgāņu meitene”, zināms valdzinājums bija klātienē apskatīt arī Džima Brandenburga 1986. gadā uzņemto „Baltā vilka lēciens”.
Oranžā krāsa – tas ir siltums, enerģija, panākumi, pozitīvisms un dzīvesprieks. Šī krāsa it kā saka – es ar Tevi gribu draudzēties. Oranžā vislabāk izpaužas detaļās, arī mēbelēs – dīvānos, krēslos, sofās, bet šajā krāsā var būt vesela siena, ja telpas ir pietiekoši, lai neliktos pārāk uzmācīgi.