Vakar, svētdienas pēcpusdienā, pēc divu gadu ilga pārtraukuma atkal aicināju ciemiņus uz Čaka dzimšanas dienas svinībām. Gribēju iepriecināt viesus ar kaut ko jaunu, tāpēc pie svētku cepeša pagatavoju svaigus salātus ar granātābolu sēkliņām un Brī sieru. Salāti tika atzīti par labu esam, tāpēc nolēmu padalīties ar iinuu.lv lasītājiem.
Kustība vairs nav tauriņveida. Visi lido kāšos. Bara instinkts. Surikāti un pingvīni cenšas saspiesties ciešāk kopā, lai nenosaltu. Laiks atvadīties, šķirties, kādu pamest vai tikt pamestam. Ideāls laiks, lai skumtu.
Vieta, kur šogad notiek starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls SURVIVAL KIT, pati par sevi ir atsevišķa stāsta vērta. Instalācijas izvietotas bijušās tekstilfabrikas „Boļševička” plašajā teritorijā un ēkā, kas celta 20. gadsimta sākumā kā ādas apavu rūpnīca „Bufalo”. Ēkas plašums, industriālās telpas un gaisma ir pateicīga mākslas objektu izstādīšanai
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra 5.korpuss četras dienas bija pārtapis par ziedošu dārzu, kur mieru un tuvību ar dabu varēja meklēt ne tikai dotā nama iemītnieki, bet jebkurš pilsētnieks. Te basām kājām ejot pa zālienu varēja ielūkoties tematiskās istabās. Katra no tām veltīta kādam stāstam, kādam cilvēka liktenim, cilvēka talantam un trauslai robežai starp prātu un neprātu.
Šoreiz tikai neapmetāmies kempingā vai kādā no izslavētajām Igaunijas SPA viesnīcām, bet gan izvēlējāmies booking-ā noīrēt ģimenes māju jūras krastā. Kabli apvidus nu jau bija pazīstams, jo tur atrodas viena no nedaudzajām smilšainajām pludmalēm Igaunijas R krastā. Pārējās vietas vai nu aizaugušas ar zālēm, vai nu tik akmeņainas, ka bez peldkurpēm normāli ieiet nav iedomājams.
Ledus laikmeta centrs atrodas netālu no Tartu jeb Tērbatas, padsmit kilometrus uz Z pusi, nelielā ciemā Äksi skaista ezera krastā. Pati ēka atgādina pelēku lielu kluci, kurš iekšpusē sastāv no trim stāviem ar palielu tukšumu vidū, kur izvietots centra galvenais varonis un arī logotipa simbols – dabīga lieluma mamuts.
Iesācējiem paveicās, jo nodarbības notika zem klajām debesīm, saules apspīdētā mauriņā un bija iespēja dejot basām kājām. Pēdējais gan vairāk, lai nenomīdītu partnera pirkstgalus. Atmosfēra bija ļoti nepiespiesta un iesācējs-nepratējs te nejutās kaut kādā veidā atstumts vai kritiski vērtēts. Pat ja dažās stundās neko daudz iemācīties nevarēja, tomēr tas mazu ieskatu par pašām dejām deva.
Izstāde stāsta par desmitgadi, kas bija raksturīga ar ziedu bērnu jeb hipiju uzvaras gājienu, kura pamatvērtības - brīvība, mīlestība, atklāta seksualitāte, dabiskums. Apģērbos dominē unisekss, džinsa audums, ziedu un etno rakstiem apdrukāta kokvilna, pinumi un adījumi, atteikšanās no cēlajiem metāliem rotās un aksesuāros. Iespaidīgas korķa platformenes, lielas saulesbrilles.
Kādā piektdienas vakarā īsi pirms Jāņiem, devāmies izlūkos uz azerbaidžānu restorānu Baku. Ierodoties, patīkami pārsteidza iespaidīga lieluma māja. Pavāra fišku - pagatavot ēdienus bez garšvielām nesapratām. Visai savdabīgi tika pasniegts arī vīns.
Pasākums Baznīcu Nakts, kas šogad norisinājās pirmo reizi un tikai pagaidām Rīgā, notika līdzīgi kā Muzeju nakts, kad dažādu konfesiju dievnami vēra durvis apmeklētājiem 6.jūnijā no 18:00 līdz 24:00. Ar ko sākt iepazīt? Sākam ar pašu tuvāko apkaimi un tajā esošajām draudzēm. Sarkandaugavā atrodas trīs dievnami – luterāņu, katoļu un pareizticīgo (pēdējais apmeklētājiem tonakt bija slēgts).