Es neticu brīnumiem, bet es ticu tam, kas, pēc manām domām, ir daudz spēcīgāks: katra paša apņemšanās un atbildība. Šeit arī mūsu Ikars kā piemērs. Viņš cīnīsies, viņam neizdosies, bet viņš atkal un atkal mēģinās, kamēr panāks savu. Viņš noteikti negaida brīnumu. Tas mani aizkustina visvairāk: kad kāds cīnās par to, kam viņš tic.
Latvijas Jaunā teātra institūts aicina Sarkandaugavas iedzīvotājus piedalīties Rīga2014 projektā Deja iziet pilsētā - austriešu horeogrāfa Willi Dorner izrādē-fotoizstādē "Dzīvojamā istaba" (Living Room).
Īsumā: izrādes tapšanā ir nepieciešami 7 dzīvokļi (vēlams katrs citā mājā, bet netālu viens no otra). Tajos taps fotogrāfijas ar dejotāju līdzdalību - dejotāju ķermeņi iekļausies esošajā interjerā, veidojot jaunas attiecības starp priekšmetiem. Pēc tam bildes tiks izgatavotas lielformātā un ievietotas interjerā. Rezultātā skatītāji dzīvokļos redzēs fotoizstādi, bet ceļa posmos starp dzīvokļiem būs dzīvās instalācijas, kurās piedalīsies ap 50 dejotāju - dejas studenti, ielu vingrotāji, parkūristi, breikeri.
Projekts "Dzīvojamā istaba" no skatītāju viedokļa patīk gan lielam un mazam un der visiem vecumiem. Dzīvokļu saimniekiem tas ir aicinājums iesaistīties radošā (un uzreiz starptautiskā!) notikumā, jo mēs ticam un ceram, ka kultūra nav domāta tikai profesionāļiem.
Ja vēlaties piedalīties šajā projektā un pazīstat kādu kaimiņu vai cilvēkus apkaimē, kas vēlētos iesaistīties, lūdzu sazinieties ar Lauru Stašāni, šī projekta koordinatori - +371 26523513 vai laura@theatre.lv
Bija sen doma uzrakstīt par latgaliešu mentalitāti – ar ko čangalis atšķiras no čiuļa, kāpēc tā turas pie savas valodas, savas zemes, saknēm, tradīcijām. Bet grūti jau rakstīt par tik tuvām, emocionālām, intīmām un reizē ļoti pašsaprotamām lietām. Šķiet, pēc izrādes "latgola.lv", paskatoties uz latgalisko no malas, varu beidzot mēģināt to darīt.
Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā.
"Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Ķermeņi mijas, steidzīgi soļi iet garām, nemitīgi garām pa peļķēm, nejauši neko nepamanoši skatieni. Vai esmu viens šai pilsētā, šai pasaulē, vai arī ar mani vienmēr ir kāds, kas mani sargā? Kāds iekšējs spēks, kāda gaisma, kas ļauj kūniņai pārdzimt taurenī. To var nosaukt arī par Dievu. Kad esi atradis to sevī, iemīlējis sevi, tad vari pacelt acis uz otru un iemīlēt Dievu otrā cilvēkā. Taureņi tiecas uz gaismu, cilvēki uz mīlestību.
Uz skatuves sanestas četras tonnas Latvijas māla, kaut gan vēstījums ir par divu brāļu dzīvi un kaislību pret sievieti no prieka mājas kaut kur tālā Dienvidamerikas rančo. Izrādē mīlestība nav atrauta no miesiskās kāres. Te nav „ekšena” , nedz cēlu jūtu, nedz noslēpumainības un sarežģīta sižeta samezglojuma. Brutāls maigums.
Šovakar, pateicoties Twitter izlozē iegūtajiem diviem ielūgumiem, pabijām Latvijas Nacionālajā teātrī uz jauno Viestura Kairiša izrādi „Pinokio pelni”. Sākotnēji pēc izrādes noskatīšanās domāju, ka neko nevarēšu par šo darbu uzrakstīt, pārāk emocionāli nospiedošs, tagad vienkārši gribas šo smagumu izrunāt.
Šovakar 16. maijā Latvijas Nacionālajā operā notiks Volfganga Amadeja Mocarta operas „Dons Žuans" („Don Giovanni”) pirmizrāde. Taču man radās izdevība ceturtdien 14.maijā pabūt Operas namā un redzēt operas ģenerālmēģinājumu. Dominējošā sajūta - labi sagatavota un oriģināli pasniegta izrāde.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
