Lorāns Gunels. Dievs vienmēr ceļo anonīmi

Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc daži cilvēki ienāk tavā dzīvē pavisam nejauši, bet atstāj diezgan paliekošus nospiedumus? Kāpēc tavās rokās nejauši nonāk kāda grāmata, kuras vēstījums liek aizskart dziļākās stīgas? Tu teiksi, nekas nav nejaušs, tas ir Dieva, Visuma vai kā tik vēl ne spēks. Vai tieši otrādi, tā ir parasta apstākļu sakritība, jo mēs jau galu galā paši izlemjam, vai kādu un ko ielaist savā dzīvē vai nē.

Šī grāmata nonāca pie manis koplasīšanas aktivitātes ietvaros, kad DarbaGuru kolēģi viens pēc otra izlasīja grāmatu un tad padeva tālāk nākamajam lasītājam. Grāmatas īpašniece Sigita mums ir liela grāmatu mīle, tāpēc jāpateicas viņai par šo ierosinājumu. Cita kolēģe tomēr pati uzmeklēja un nopirka sev šo grāmatu, sazinoties ar izdevniecības tirdzniecības bāzi. Hmm, esmu arī ļoti privātīpašnieciska, taču ar katru gadu skaudrāk un skaudrāk saprotu, ka nedz cilvēkus, nedz sajūtas nav iespējams paturēt. Iespējams, nav jāpatur arī labas grāmatas, bet jādod tālāk, lai tās māca, iedvesmo un atver sirdis citiem.

Romānā stāsts ir par jaunu puisi Elanu Grīnmoru, kuru iepazīstam brīdī, kad viņš mēģina izdarīt pašnāvību, nolecot no Eifeļa torņa Parīzē. Dzīve viņu nav lutinājusi jau kopš pašas bērnības, kad tēvs viņu atstājis autiņos, un māte audzinājusi viena pati, kā nu pratusi. Bet tagad Elanu atstājuši atkal – viņa draudzene Odrija pārtraukusi attiecības, pametusi, neko nepaskaidrojot. Elana dzīve pilna jautājumu bez atbildēm, bez mīlestības un bez pašcieņas.

Elanu no pašnāvības attur kāds svešinieks, taču grāmatas gaitā, šķetinot daudzos sižeta pavedienus, atklājas, ka nekas nav nejauši. Un neviens cilvēks Elana dzīvē nav nejaušs. Galvenais varonis “nejauši” iegūta mentora vadīts iziet pašizaugsmes ceļu, stiprina savu pašapziņu un sasniedz lielus panākumus profesionālajā un personiskajā jomā.

Grāmata, sarakstīta ļoti vieglā un vijīgā valodā, īstenībā ir kā labs materiāls paškoučingam, jo Elans pilda mentora uzliktos uzdevumus, kāpjot ārā no komforta zonas un tādējādi pārveidojoties un augot, izkļūstot no upura pozīcijas un veidojoties par cilvēku, kurš bezkaislīgi pieņem radušos situāciju.

“Netaisnīga mēdz būt mīlestība un izglītība, ko bērns saņem no vecākiem, un tas patiešām ietekmē viņa nākotnes iespējas. [..] bet tagad tu esi pieaudzis, un tev būtu lietderīgi paplašināt savu redzes loku, nevis mūždien gausties, žēloties par savu likteni. [..] dabā nepastāv laimīgs upuris”. (43.lpp.)

Es šo rakstu tā arī turpmāk būvēšu, kā metožu nevis grāmatas sižeta pārstāstu. Iespējams, kādu no uzdevumiem mēģināsi izpildīt arī tu.

Pirmie uzdevumi bija baiļu pārvarēšanai un prasmei pieņemt to, ka drīksti domāt arī citādi, drīksti iebilst, formulēt savas vēlmes un panākt, ko gribi. Notika praktizēšanās citādībā - “ne vienmēr obligāti jāatbilst tam, ko ļaudis no tevis sagaida; tev nav jāpielāgojas svešām vērtībām un kritērijiem, bet jāuzdrošinās izrādīt sava citādība arī tad, ja tā ir traucējoša.(40.lpp.)

Uzdevums #1: jāieiet kādā parastā veikalā, jāpalūdz kāda prece, kad to iedod, jāatrod iegansts, lai atteiktos un paprasītu kaut ko citu. Pēc tam jāatkārto un jāizdomā iemesls, lai atteiktos otro, trešo un ceturto reizi. Visbeidzot jāpasaka, ka patiesībā neko nevēlies un jāiet prom.

Uzdevums #2: jāieiet kādā luksus veikalā, kur neko nevari atļauties. Jāuzturas labu laiku, izrādot interesi par lietām, kuras nepirksi, bet rūpīgi tās jāpēta un jāuzlaiko.

Uzdevums #3: situācijā ar ļoti runātīgu cilvēku (piemēram, taksometra vadītāju) jāiebilst vai jāapgalvo pilnīgi pretējais.

“Ja vēlies, lai pasaule mainītos, mainies pats” (Mahatma Gandijs)

Sekoja praktizēšanās citu citādības pieņemšanā un pēc nepieciešamības pielāgošanās tai, kas palīdz veiksmīgāk komunicēt, kontaktēties ar svešiniekiem. Komunikācija notiek ne tikai kā domu apmaiņa, bet emocionālā līmenī. Ja tev šis cilvēks nepatīk, viņš to intuitīvi sajūt, to nav iespējams noslēpt.

“Pieņem sava tuvākā pasauli, un viņš tev atklāsies” (115.lpp.)

Pieņemt otra cilvēka pasauli ir vēlmē to iepazīt, pat līdz vēlēšanās nostāties viņa vietā, iejusties viņa ādā, sajust prieku, bēdas vai dusmas, ko viņš jūt. Galvenais varonis un viņa mentors izspēlējas vairākas ķermeņa valodas spoguļošanās taktikas, kad jāpielāgojas sarunas biedra pozām, lai rezultātā rastu kontaktu.

Uzdevums #4: sarunas laikā ar cilvēku pavēro tā pozas un mēģini ik pa laikam ieņemt tieši tādu pašu pozu kā tavs sarunas biedrs, protams, ar nelielu laika nobīdi. Lai saprastu, vai esat sinhronizējušies, pēkšņi pamaini pozu un vēro, vai sarunas biedrs sekos tev.

Uzdevums #5: atšķir grāmatu un uz labu laimi izvēlies vienu vārdu, tad sarunas laikā ar svešu cilvēku jāpanāk, lai viņš to nosauc. Mēģini ar jautājumiem uzvedināt, pamudināt nosaukt šo vārdu, bet pašam to nedrīkst pieminēt.

Pagrūd viņu, un viņš grūdīs pretim. [..] Grūdiens nozīmē, ka vēlamies otram kaut ko uzspiest, izejot no savām pozīcijām. Vilkšana nozīmē, ka pamazām pievelkam otru sev klāt, izejot no viņa pozīcijām. [..] Mēs ieejam viņa pasaulē, bet šajā gadījumā, lai palīdzētu viņam mainīties. Taču sākumpunkts joprojām ir tas pats – meklē otru tur, kur tas atrodas.” (162.lpp.)

Uzdevums #6: simts dienas pēc kārtas, katru vakaru ir jāpārdomā aizvadītā diena un jāpieraksta trīs lietas, kuras šajā dienā paveicis un ar kurām vari lepoties.

Uzdevums #7: ja kāds nāk uz tevi rāties vai norādīt uz nepiedienīgu uzvedību, tad sagaidi viņu ar atvērtību, aicini iekšā, pacienā, izrādi laipnību, domās sūti mīlestību.

“Dzirdot nepamatotus pārmetumus, nekad nevajag taisnoties, citādi jūs iesaistīsieties viņa spēlē. [..] Netaisnojies, bet uzdot viņam jautājumus!” (185.-186.lpp.)

Visbeidzot ar apzināti izvēlētām situācijām no ikdienas dzīves tika trenēta pārliecināšanas māksla, lai jebkurā situācijā prastu panākt, ko vēlies. Visas grāmatas garumā Elans tika mudināts eksperimentēt, uzdrīkstēties un realizēt sapņus.

“.. mēs nevaram cilvēkus izmainīt. Mēs varam vien parādīt viņiem ceļu un tad radīt vēlmi pa to iet.” (363.lpp.)

 

Dalies:
Novērtē: 0 (0)

komentāri



Ko lasa citi?