Pazīstamā spāņu dzejnieka Federiko Garsija Lorkas „Somnambulisko romanci” pirmo reizi izdzirdēju Mariannas Verdecias flamenko rumba meistarklasēs Agustina de Cantarote izpildījumā. Skanējuma savaldzināta uzmeklēju tīmeklī arī dzejas tekstus. Lorkas dzeja iemieso sirreālismam un it īpaši simbolismam raksturīgos elementus.
Nogurušajiem no holivudiskās spozmes un dažbrīd jūtu sekluma, iesaku noskatīties kaut ko no vecajiem gabaliem. Čigānu izcelsmes franču režisora Tony Gatlif muzikāli dokumentālā filma „Latcho Drom” (1993) (čigānu valodā „Labais ceļš”). Tajā parādīts čigānu ceļš cauri dažādiem laikiem un gadalaikiem, cauri vairākām valstīm un kultūrām, sākot no Indijas līdz Spānijai, izejot cauri Ēģiptei, Turcijai, Rumānijai, Slovākijai, Ungārijai un Francijai. Katrs ceļa posms tiek izspēlēts un izdziedāts, atspoguļojot savdabīgo čigānu sadzīvi, tradīcijas, dzīves ritējumu, amatus, pasaules uztveri.
Gandrīz teātrī „Artelī” pirmdienas vakarā jeb 22.novembrī 19:00 sadarbībā ar flamenko deju klubu „Duende” tika rīkots flamenko vakars. Jāsaka vietiņa šādam vakaram ideāla, nevaru iedomāties te Rīgā labāku. Varēja baudīt Mariannas veiklos dejas soļus un Agustina samtaino balss tembru.
Strēlnieks var būt lielisks mīļākais un visai neciešams vīrs, viņš var būt apburošs draugs, tiešs un atklāts, taču viņa jūtas ir diezgan vienpusējas. Saskarsmē ar sievietēm viņš zaudē vai galvu to jaunības, daiļuma un sievišķīgā valdzinājuma dēļ un aizrautīgi izbauda dažādās izjūtas, ko viņā rosinājušas pretējā dzimuma pārstāves. Komplimenti un glaimi, ar ko viņš šķiežas aizrautības brīdī, ir domāti patiesi.
Klasika, protams, ir labi, bet viss plūst un mainās un iegūst jaunu veidolu. Tāpēc šoreiz piedāvāju idejas citādam, vairāk individualizētākam Adventa vainadziņam. Manuprāt, vainagam ne tikai jāpriecē acis, bet tam jābūt „ar dvēseli” , t.i., lai tam varētu pieskarties un sajust koka raupjo mizu, lai varētu sasmaržot meža rūgtenumu, citrusu un kanēļa saldenumu u.tml.
Dikti gaidīts šis festivāls, jo novembra aukstie, mitrie un tumšie vakari prasīt prasīja kādu krāsainu gaismas staru. Vakar vakars bija samērā silts un patīkams pastaigai, kaut gan miglas un sīka sijājoša lietutiņa pārņemts. Rīgas centrs bija pārpildīts ļaužu pūļiem, kas šķita haotiski klīda pa centra ielām.
Bija sen doma uzrakstīt par latgaliešu mentalitāti – ar ko čangalis atšķiras no čiuļa, kāpēc tā turas pie savas valodas, savas zemes, saknēm, tradīcijām. Bet grūti jau rakstīt par tik tuvām, emocionālām, intīmām un reizē ļoti pašsaprotamām lietām. Šķiet, pēc izrādes "latgola.lv", paskatoties uz latgalisko no malas, varu beidzot mēģināt to darīt.
Itālijā uz galda blakus maizei un sālim neiztrūkstoši arī vīns. Bet, ja sanāk ciemiņi, tad skanīgais Salute! skan pāri visam. Dzīves svinēšana. Piektdienas vakarā tāda maza dzīves svinēšana bija arī tepat Rīgā Larisas organizētajos neatkarīgajos vīna kursos. Šoreiz par Pjemontu un tās vīniem.
Rudens man šķiet tāds ļoti lakonisks mēnesis, bez liekiem vārdiem, liekām kustībām vai vētrainām jūtu izpausmēm. Netīšām atausa prātā sen lasītā un nez’ kāpēc iespiedusies atmiņā japāņu dzejas trīsrinde: „Es aizeju. Tu paliec. Divi rudeņi”. Piedāvāju šovakar, kad aiz loga līst auksts rudens lietus, palasīt kopā haiku.
Pēc flamenko dzimtas koka skatoties, tangos cēlies galvenokārt no čigānu mūzikas atzara. Tas pamato asas akcentētas kustības, spalgu skanējumu un izpildījuma koncentrēšanos tieši uz ritmu, nevis uz skanējuma melodiskumu. Dziedājums vai deja parasti iesākas ar plaukstu sišanu iepriekš minētajā ritmā un seko visa izpildījuma laikā, akcentējot kulminācijas un atslābuma momentus.