Jomas ielas svētku laikā 5.jūlijā ieklīdām arī Jūrmalas pilsētas muzejā, kur bija apskatāma Jūrmalas un Ķemeru kūrortu vēsturei veltīta ekspozīcija. Visamizantākie tajā likās vecie peldkostīmi – bālās krāsās, noteikti viendaļīgie, ar stariņām un no staipīga trikotāžas materiāla. Tie melnbaltie ar horizontālām biezām strīpām vispār ārpus konkurences. :)
Tad nu, parāva interese papētīt vairāk par peldkostīma vēsturi.
Nedēļas nogalē bijām izrāvušies un aizšāvuši uz Vāciju uz māsīcas kāzu svinībām. Padzīvojām, pasvinējām, apskatījām jauko pilsētiņu un paburzījāmies vietējo vidū. Izjūtas, kas raksturo šo braucienu gribas raksturot ar dziesmas vārdiem – „tur aiz mākoņiem ir saule, tur aiz mākoņiem ir viss, tur aiz mākoņiem ir labi, lūdzu, paņem mani līdz”. Vietējo iekšējais miers un bezrūpība (nejaukt ar bezatbildību) ir apbrīnojama. Viss notiek, nekādu stresu vai īgnuma par kaut ko. Sākotnēji gribējās nofotografēt visu, jo katra nama fasāde ir īsts mākslas darbs. Tad nu mēģināšu apkopot īsumā - 10 lietas, kuras būtu vērts redzēt un izbaudīt Trier.
Nē, tās nav nu jau visā Baltijā populāras kļuvušās smilšu skulptūras, tas ir kaut kas plūstošāks, mirklīgāks un nemitīgā kustībā esošs. Tikai ar dažām it kā nejauši uz stikla uzbērtām smilšu saujām un neparasti veiklām pirkstu kustībām tiek uzburta vesela glezna. Tā stāsta savu stāstu, jo kontūras nemitīgi mainās un pārtop jaunā veidolā. Šeit vārdi lieki, vienkārši vērojiet un baudiet video!
Sanāk tāds kā maziņš konkursiņš ...Datorā „šķirstot” bilžu galerijas, atskārtu, ka ar gadiem ir sakrājušās vairākas bildes no dažādām Rīgas vietām, kuras būtu interesantas apskatīšanai un līdz ar to pārdomāšanai, cik labi pazīstu šo pilsētu. Jo fotografējot, dažas no šīm vietām man bija īsts atklājums. Tā kā, laipni lūdzu - ievērtējiet un rakstiet atbildes - kas tas ir un kur tas atrodas?
Šorīt pamodos tā agrāk, piesēdos pie savā mīļā laika aprijēja (lasi – datora) un uzdūros rakstam Apollo – Latvijā uzradies kantoris, kurš sniedz aizdevumus pret līgumu, kuru parakstot tu ieķīlā savu dvēseli. Protams, savas mūžīgās ziņkārības dzīta biju „izreklamētajā” vietnē klāt. Nu, jāsaka pilnīgi kā citātā no Bībeles „kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules”. Tikai 16.gs. dvēseli pārdeva par 100 sudraba vai zelta dālderiem, bet 21.gs. Latvijā - par papīra 50 latiem.
Īsi pēc Jāņu dienu brīvdienām, lai vēderam neaizmirstas, kā tas tika lutināts, draudzene uzaicināja pie sevis uz kokteiļu vakaru. Uzmanības centrā bija zemeņu daikiri. Diena laika prognozes ziņā bija ne pārāk izdevusies – apmācies un mazliet pat sijāja smalks lietutiņš. Tad nu sūcām auksto daikiri un prātojām, ka nebūtu nekā labāka riktīgi karstas vasaras dienas pievakarē. Nu ko, kārstās dienas un pievakares klāt. Uzjaucam zemeņu daikiri!
Šodien, 27.jūnijā, Latvijas Augļkopju asociācija pie tirdzniecības centra "Spice" jau otro gadu pēc kārtas organizē Zemeņu festivālu, pulcējot vietējos zemeņu audzētājus no visas Latvijas. Pasākumu programma ar tirgošanos, muzikāliem priekšnesumiem un dažādiem konkursiem paredzēta no 10:00 līdz pat 22:00. Tā kā, ja kāds nav zinājis vai paguvis, var vēl paspēt!
Šodien atkal pusdienās mielojos ar iecienīto latvisko rupjmaizi ar sēklām. Tik sātna un garšīga, ka nenopriecāties. Reti sanāk, bet, braucot uz laukiem, mums jau kādu gadu ir kā rituāls piestāt Aizkraukles rajona „Liepsalās” (netālu no pagrieziena uz Pļaviņām), lai iegādātos tikko ceptu, vēl siltu maizes klaipu. Tā vērtējot, "Liepkalnu maize" ir daudz garšīgāka par Lāču maizi un arī cena daudz pieņemamāka. Visi, kas vēl nav atklājuši priekš sevis Liepkalnu izstrādājumus, iesaku pamēģināt!
Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.
Nodarbošanās ar mīlestību (šā vārda īstajā nozīmē) prasa tādu apziņas stāvokli, kurā zūd spriestspēja un paškontrole, to vietā nāk aizrautība, pilnīga atdošanās, neapvaldītas jūtas un ekstāze. Turpretī vēzis, lai darītu ko darīdams, katrā ziņā grib paturēt virsroku pār apkārtējiem, valdīt pār tiem un kontrolēt tos. Šī tieksme nonāk patstāvīgā pretrunā ar seksualitāti.
