Peldkostīms paaudžu paaudzēs

Jomas ielas svētku laikā 5.jūlijā ieklīdām arī Jūrmalas pilsētas muzejā, kur bija apskatāma Jūrmalas un Ķemeru kūrortu vēsturei veltīta ekspozīcija. Visamizantākie tajā likās vecie peldkostīmi – bālās krāsās, noteikti viendaļīgie, ar stariņām un no staipīga trikotāžas materiāla. Tie melnbaltie ar horizontālām biezām strīpām vispār ārpus konkurences. :) Tad nu, parāva interese papētīt vairāk par peldkostīma vēsturi.

 

Iz Jūrmalas pilsētas muzeja ekspozīcijas – padomju laiki un 20.gs. 30.gadi.

Izrādās Jūrmalas pilsētas muzejā glabājas lielākā peldkostīmu kolekcija Latvijā –divdesmit sieviešu, divi vīriešu un viens bērna peldkostīms. Lielākā daļa šo eksponātu ir no 1920.-30. gadiem, salīdzinoši mazāks klāsts – no padomju laika. Īsts retums ir 1960-1970. gadu vīriešu zilās peldbikses.

 Šādu retro peldkostīmu var iegādāties blakus muzejam esošajā suvenīru bodē.

Senākās ziņas par peldēšanās tērpu nāk no senās Ēģiptes, kur Vadi Sorā atrastajās vairāku tūkstošu gadu vecajās freskās redzamās dāmas tērpušās kostīmos, kas atgādina mūsdienu bikini. Peldējušies ir arī senajā Grieķijā un Romā, bet tad seko ilgstošs pārtraukums vairāku gadsimtu garumā. Ilgu laiku ūdens, īpaši jūra atbaidīja cilvēkus kā naidīga stihija. Ūdeni uzskatīja par bīstamu substanci, jo tas spēj visur iesūkties, bet mazgāšanos uzskatīja par veselībai bīstamu. Uzskatu maiņa notika tikai Apgaismības laikmetā, 18. gadsimta nogalē, kad attīstoties dabaszinātnēm, mainījās arī attieksme pret higiēnas normām un uzskatiem par to, kas ir veselīgs dzīvesveids. Eiropā izveidojās pirmie kūrorti, arī jūras piekrastēs. Pavadīt vasaru jūras malā bija moderni un nozīmēja, ka šādas atpūtas cienītājs pieder pie augstākās sabiedrības un ir izglītots.

Ap 1800. gadu Eiropā modē nāca īpaši tērpi pastaigām pludmalē un dāmu peldkostīms kļuva komplicētāks un smalkāks. Krekla vietā dāmas izvēlējās peldkleitu, kas bija gara un piegriezumā maz atšķīrās no ikdienas tērpa, vienīgi audumi tāda tērpa šūdināšanai parasti bija viegli un gaisīgi. Peldkleitu papildināja aube, gari cimdi un auduma kurpītes. 19. gadsimta vidū dāmām radās vēlēšanās brīvāk kustēties ūdenī un peldkostīms kardināli mainījās - tas kļuva divdaļīgs : kuplas garas bikses, kas sašaurinājās pie potītes un mēteļveida kleita līdz ceļgaliem. 19. gadsimta beigās bikšu garums saruka līdz ceļgaliem, jaka , savukārt, sniedzās tikai līdz gurniem. 1890. gadā modē nāca „princeses ”piegriezuma kleita līdz ceļiem, tikpat garas bikses, zeķes un baletkurpēm līdzīgi apavi ar garām, krusteniski sasienamām lentām. Nedrīkst aizmirst, ka dāmas zem peldkostīma vilka arī korseti. Kuplās matu sasukas no jūras ūdens paglāba vaskota auduma peldcepures ar platām malām. Peldkleitas apakšmalā parasti iešuva svina gabalus – lai vējš, nedod Dievs, plivinot svārku stērbeles, neparādītu svešam skatam īsbiksēs ietērptos gurnus un kājas. Var tikai iedomāties, cik labi jutās peldētājas tērpos, kas, papildinātas ar tādu smagumu, vilka tās uz leju. Bez tam, peldtērpi parasti bija darināti no vilnas auduma, kas, samirkstot, jau tāpat bija pietiekami smagi.

Plunčāšanās (par peldēšanos nenosauksi)paradumu attēlojums 20.gs.sākuma pastkartītēs.

20. gadsimta sākumā parādījās jauns peldkostīma veids, sava veida „unisexs” – kombinezona tipa viendaļīgs peldtērps, kādu valkāja gan kungi, gan dāmas. Parasti šie peldtērpi bija šūdināti no strīpaina vilnas vai kokvilnas triko. Pēc I Pasaules kara modē nāca peldkostīmi ar stipri īsāku bikšu staru – dāmas atļāvās atkailināt kājas jau vairākus centimetrus virs ceļgala. 1920. gados kungi peldējās ne tikai peldkostīmos, bet arī peldbiksēs.

20.gs.20.gadi Jūrmala.

Rīgas Jūrmalā peldēšanās tradīcijas un noteikumi diezgan stipri atšķīrās no pārējās Eiropas. Atšķirībā no Anglijas, Francijas, Ziemeļvācijas un Polijas, kur jau 19. gadsimta beigās dāmām un kungiem bija kopīgas peldstundas, mūsu peldviesi, kas pārsvarā bija rīdzinieki un līdz I Pasaules karam arī ļoti daudz vasarnieku no Krievijas, bija ļoti konservatīvi un mēģinājumi ieviest kopīgas peldstundas beidzās nesekmīgi. Tikai 1920. gados kautrīgums un aizspriedumi tika pārvarēti. Un tā kā 1930. gados sāka parādīties atziņas, ka saules gaisma un iedegums ir ieteicami veselības uzlabošanai, parādījās divdaļīgie peldkostīmi dāmām un šur tur paretam pludmalē varēja manīt peldu viesus, kas priecēja sevi ar „saules vannām”.

50.-60.gadi.

40.gados populāri kļuva divdaļīgie modeļi — masīvs krūšturis un pagari šorti vai kupli svārciņi. Atkailināt augšstilbus un vēderu vēl nebija pieņemts. 50.gados Eiropas sievietes sāka valkāt bikini, lai gan vairākos ASV štatos tas bija aizliegts līdz pat 1960.gadam. Īpaši izaicinošs bija bikini bez krūštura lencītēm, ko 1953.gadā Kannās demonstrēja 15 gadu vecā Bridžita Bardo. 60.gados peldkostīmu griezums kļuva sportiskāks, bikses līdzinājās īsiem puiku šortiem ar pazeminātu jostas vietu. 70.gadu tendence bija mazs bikini vai asimetriska griezuma viendaļīgs peldkostīms. 80.gados peldkostīmi kļuva plāni un pieguloši, jo lielākā vērtība bija trenēts, atlētisks ķermenis, kas neprasa vizuālu uzlabošanu.

Mūsdienu bikini.

90.gados peldkostīmu apdrukās sāka lietot luminiscējošas krāsas, parādījās audumi ar perlamutra, metāla vai slapjuma efektu. Peldkostīmu griezums kļuva sievišķīgāks, seksīgāks, un lielu atsaucību guva stringa biksītes.

Izmantotie avoti:
http://www.muzeji.lv/resource/show/180
http://www.liepajniekiem.lv/lat/aktiva-zona/stils---mode/2008/06/10/no-garam-peldkleitam-lidz-stringa-biksitem/
http://www.liveinternet.ru/users/la_belle_epoque/post84326665/
http://www.letonika.lv/groups/?id=2438346&g=3&r=