Zemes stundu vakar, 19.martā, kad visā pasaulē iedzīvotāji uz vienu stundu tika aicināti izslēgt elektrību, pavadījām ne tikai bez gaismas, bet pilnīgā, necaurredzamā tumsā, vakariņojot restorānā. Skan, mazliet neierasti, bet tāda iespēja Rīgā pastāv.
Tā bija pirmizrāde, kurai Smiltenes Tautas teātra aktieri bija gatavojušies apmēram pus gadu un tagad izjuta zināmu satraukumu, piedāvājot savu veikumu pirmajiem skatītājiem. Apsveicama teātra dalībnieku vēlme nākt un darboties uz brīvprātības principa, iestudēt nevieglas lugas, meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem, likt domāt un līdzi just arī skatītājiem. Kamēr cilvēks turpina sev uzdot jautājumus, tikmēr dzīvo.
Trešdien, 2.martā, viesojāmies Latvijas 1.Rokkafejnīcā, lai klātienē... izbaudītu nenopietnu debati starp svaigi domājošiem cilvēkiem. Debašu formāts - seši runātāji, trīs, kuri piekrituši aizstāvēt viedokli, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi un trīs, kuri uzskata, ka demokrātija vēl ne tuvu nav sevi izsmēlusi.
Kad ciemiņi mājā un pašai galīgi nav vēlēšanās mīcīt mīklu un vēlāk stāvēt pie cepeškrāsns, tad palīgā nāk izdoma. Un, kā zināms, pasaules progresa virzītājspēks ir cilvēka dabiskais slinkums. Tad nu šoreiz par desertiem, kurus var pagatavot dažu minūšu laikā.
LEGO mašīnīšu te bija gana daudz. Gan tās, kuras bija sūri grūti būvētas un izvietotas uz izstāžu galda, gan tās - vienkāršākas, kurām bija motoriņi un piedalījās turpat zālē dragreisa un līnijsekošanas sacensībās. Taču visinteresantākā un apmeklētāju galveno uzmanību piesaistošā bija lielā LEGO pilsēta.
Blakus mammas rūpīgi sagatavotajām zemeņu, ķiršu un ābolu no sava dārza ievārījumu burkām, uzgāju dažas, kas saņemtas dāvanā vai atvestas no ceļojumiem, jo bija atrastas par gana eksotiskām esam. Tāpēc mājas viesībās nolēmu uzrīkot atrakciju, kad kopā ar viesiem degustējam un vērtējam mazāk tradicionālus ievārījumus.
Nolēmu mazliet paeksperimentēt virtuvē un pēc sātīgiem latviešu Ziemassvētku galda cepešiem ar bagātīgām piedevām pagatavot kaut ko šķietami vieglāku. Gatavojot pēc internetā atrastās receptes parauga, sapratu, ka te ir iespēja izvērsties ar dažādām šī ēdiena variācijām. Tāpēc tā nebūs gluži klasiska recepte.
Jāpiekrīt lektora atziņai, ja skaties uz gleznu minūti, tad vari pamanīt tikai jauku kompozīciju vai krāsas, ja skaties piecas minūtes, tad jau redzi sižetu, bet ja desmit minūtes – tad vari pamanīt konfliktu, kas attēlots gleznā.
Multimediāla izstāde, kas sastāv no 9 lieliem ekrāniem, uz kuriem noteiktā secībā tiek projicētas 100 Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznas, un noskaņas radīšanai atskaņoti 10 dažādi skaņdarbu fragmenti. Krāsu, skaņu un gaismas izrāde atkārtojās ik pēc 20 minūtēm, ļaujot izdzīvot četras dažādas noskaņas, pasaules vietas, gadalaikus, toņu dažādību.
Šoreiz stāsts nebūs par ceļojumu, bet gan stāsts par stāstu par ceļojumu. Pagājušās ceturtdienas vakarā pabijām restorānā Annas Dārzs uz tikšanos ar diviem jauniešiem, kuri 8 mēnešu laikā veica ap 5500 km garu pārgājienu no Polijas pilsētas Ustka līdz Portugāles Lisabonai.