Latvija

National Geographic izskatās šogad makten sasparojies un uzrīkojis nu jau otru izstrādi ar latviešu fotogrāfu darbiem „Mana pārsteidzošā Latvija”. Kopumā no plašā jēdziena „daba” autori izvēlējās savās fotogrāfijās attēlot vien floru, ar retiem izņēmumiem, kuros sižeta dominējošais objekts bija vai nu cilvēks, vai dzīvnieks.

Dažādās valstīs šais svarīgai lietai piegājuši katrs pa savam, atbilstoši izpratnei par to, kā īsti pasaules gals notiks. Piemēram, Krievijas komplektā netieši saskatāmas arī „Plānam B” paredzētās sastāvdaļas, Meksikas komplektā akcents likts uz speciālo nazi. Pretstatā, Latvijas komplekts orientēts uz ēšanu un gaidīšanu.

Tikai četras dienas decembra mēnesī nedēļas nogalēs 1. un 2., 15. un 16. datumā no 13:00 – 20:00 Rīgā LIDO kompleksā ir tirdziņš, kurā pārstāvēta Latgales ražotāju produkcija. Te ar mīlestību no Latgales darināti un nopērkami dažādi gardumi - mājas siers, piparkūkas, Aglonas maize (SIA „Cīši gords”), Preiļu vīni (z/s „Kalni”, grāfu Borhu Preiļu pils pagrabu vīns, Kotleru vīna ciems), kā arī Adventes vainagi, dažādi adījumi, tējas, bišu vaska sveces, pinumi.

Latvijas 94.dzimšanas diena un gaismas festivāls Staro Rīga šogad gāja rok rokā. Cilvēki, kas šo svētdien klīda pa Rīgas ielām, laukumiem, skvēriem, iegriezās kafejnīcās vai sildījās ar karstvīna glāzi starp amatnieku būdiņām, vienlīdz bija abu priecīgo notikumu dalībnieki.

Vakar,28.jūlijā, Rojas pludmalē uz lielā ekrāna pašā jūras krastā, sākot no 22:00, varēja noskatīties divas melnbaltās mākslas filmas. Vakars, pareizāk sakot nakts bija fantastiska, svaigā gaisā jūras krastā, izvietojušies uz līdz paņemtajiem plediem vai saliekamajiem soliņiem un sūcot alu vai sidru, skatītāji pavadīja četras stundas. Mums tā bija lieliska atpūta un kino baudījums.

Četrpadsmito gadu pēc kārtas no 26. līdz 29.jūlijam Sabilē norisinājās Vīna svētki. Neskatoties uz gaisa temperatūru, kas dienas vidū pārsniedza 30 grādus plusā, nedz tirgotāju, nedz spēlmaņu, nedz kumēdiņu taisītāju, nedz apmeklētāju netrūka.

Skatoties uz politiķu manevriem ap okupācijas un etniskiem jautājumiem, nevilšu radās doma ielūkoties vēsturē un noskaidrot – cik tad īsti ir Latvijā etnisko krievu? Vēlos vērst uzmanību uz sekojošiem statistikas datiem, proti, par etnisko sastāvu pirms un pēc otrā pasaules kara.

Brauciens uz Vecumniekiem nesa daudz interesantu atklājumu un patīkamu pārsteigumu. Sākotnēji gala mērķis tika izvēlēts tikai viens – Trušu pilsētiņa, taču beigās sanāca pabūt veselās trīs vietās.

Es esmu no trešās paaudzes. Un lielos vilcienos skolas sistēma saglabājās tāda pati, kā iepriekšējai paaudzei. Bija gan ļoti kolorītas personības skolotāju vidū, gan arī ne pārāk glaimojošie atgadījumi. Piemēram, macību pārzine (зауч), pionieru vadītāja, krievu valodas, darbmācības un zīmēšanas skolotāji no latviešu valodas nesaprata neko. Ja krievu valodas apguvei tas nāca par labu, tad darbmācībā bieži vien nebija ne mazākās jausmas kas un ar kādu instrumentu jādara.

Atceroties nedienas ar NEO (Ilmāru Poikānu), kurš ne tik senā pagātnē, iespējams, sev nezinot pamanījās iegūt iespējams ļoti svarīgus datus no iespējams ne pavisam labi aizsargātas informācijas sistēmas (EDS laikam), cilvēkam gados vai ar IT nesaistītam cilvēkam varētu noskriet tirpas pār kauliem ieraugot šo.

Vakar ielogojāmies caur internetbanku, lai sniegtu ziņas par mājsaimniecībā esošām personām. Viens jautājums anketā gan ir tik samudžināts, ka gribot negribot jāpārlasa otro reizi. Gandarījums, ka tautas skaitīšanā figurē jēdziens „latgaliešu valoda”. Ieskatījos mazliet arī tautas skaitīšanu vēsturē.

Ceturtdienas vakarā devāmies uz kino „Rīga”, lai kopā ar filmas veidotājiem noskatītos jaunās latviešu filmas „Dancis pa trim” pirmizrādi. Vakara gaitā: karavīru dziemas, filmēšanas grupas uznāciens, klusuma brīdis pieminot aizgājušos, ieskats filmas tapšanā un pati filma. Patika, ka notiekošais un varoņu raksturi netika idealizēti.

Savādi jau paliek, kad aiziet viengadnieks (1977-2011). Liekas tik daudz ir bijis, tik daudz vēl priekšā. Neviens jau īsti nezin, no kurienes mēs nākam un kur aizejam. Varbūt turpinām dzīvot paralēlā pasaulē, varbūt pārdzimstam, pārvēršoties, piemēram, par trusi , kas kāri tiesā garšīgu pieneņu lapu. Pēdējā bija Mārtiņa vīzija. Mazs ieskats Mārtiņa Freimaņa dzejas krājumā „Zālīte truša dvēselei” (Mandris, 2004).

Lai gan vakar pilnā mērā visus svētku pasākumus liedza baudīt diezgan nemīlīgais sīkais lietutiņš, tomēr uz dažiem no tiem pabijām, un bija interesanti - aerobātikas paraugdemonstrējumi, leļļu gājiens, retro automobiļu parāde, amatnieku tirdziņš,izrāde Mazajā Ģildē, atvērto durvju diena Krievu drāmas teātrī un, protams, salūts.

Atklājām Ulmales upurakmeni, pie kura kādreiz pulcējušies senči. Neviegli atrodama, ne tik mistiska vieta, kā pats akmens ar bļodas diametru ap 60 cm. Sakrājies ūdens izskatījās draudīgi melns. Kaut gan esot ticējums, ka tas ārstē, instinktīvi nebija vēlēšanās tajā iemērkt rokas.

Abi esam populārzinātnisko, vēstures un ceļojumu televīzijas kanālu fani. Ja darbdienas vakarā tiešām vairs neko negribas darīt, tad tādi kanāli kā National Geographic, Viasat History, Animal Planet, Discovery Travel & Living un arī Моя планета ir topā. Pēdējais uzmanību piesaistīja ar raidījumu ciklu „Охота к перемене мест. Прибалтика.”, kur komanda piecu cilvēku sastāvā treilerīti apceļo trīs Baltijas valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas – R jeb jūras piekrastes daļu un stāsta par ievērības cienīgām vietām. Kaut gan visas minētās vietas ir daudzmaz pazīstamas, interesanti, kā ceļotājs, piemēram, no Krievijas tās redz no malas. Uzzināmi arī daži saistoši fakti, piemēram, par vilku meža nakts terapiju Lietuvā, par vajadzīgu un ne tik vajadzīgu lietu krājējiem Sabilē Latvijā, par mežabrāļu bunkuriem Igaunijā u.tml.

Sveicieni visiem Latvijas valsts 91. dzimšanas dienā! Pie visām ēkām Latvijā, novembra krastmalā Rīgā un pils tornī plīvo sarkanbalti karogi. Nolēmu ieskatīties valsts karoga tapšanas vēsturē, kā arī no kurienes nākušas šis krāsas un kas ir to pirmie nesēji. Karoga mets tika radīts pēc vēsturiskajām liecībām no Indriķa Atskaņu hronikas.

Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.

Tas bija īsts atklājums priekš manis un patiess baudījums šovasar paplunčāties Aiviekstes HES aizsprosta pakājē un pastāvēt zem ūdens spiediena radītā spēcīgā ūdenskrituma. Turklāt Aiviekstes upe paredz ūdens priekus dažādu dziļumu piekritējiem, sākot no „ūdens līdz potītei” un beidzot ar „vairs nestāvu kājās”. Aiviekstes HES izrādās ir ne tikai gleznaina vieta, bet arī savulaik lielākā elektrostacija Latvijā.

Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.