Ziedojums un ziedotājs

Cilvēks gan ir dīvaina būtne. No vienas puses ziņkārīgs, gatavs veltīt vai pusi dzīves pētot elementārdaļiņu parādības vai kosmosa dzīles. No otras puses neredz un negrib nedz redzēt, nedz dzirdēt par lietām, kas viņam apkārt. Par viņam tuvām lietām. Jāteic – ir lietas, kuras labāk necilāt un nemēģināt saprast, kāpēc kaut kas notiek tā un nevis citādi. Tēma par ziedojumiem, proti, tāpat kā par gaumi un ticību ir vien no tādām. Tā teikt – mīļā miera labad.

Bet tomēr – par ziedošanu un labdarību.

Ziedojums (un labdarība) pēc savas cēlākās būtības ir enerģijas, kas visticamāk ir manta, nauda vai kādai nodarbei pavadītais laiks, kas tiek nodota citam subjektam pretī nesaņemot neko. Ja nu vienīgi – gandarījumu par paveikto.

Labdarības izpausmes mēdz būt ļoti dažādas. Sākot ar nesavtīgu palīdzību pastumt braucamrīku, kurš iestrēdzis sniega kupenā. Beidzot ar ļoti pilnīgu nodošanos kalpošanai citu labā. Pa vidu, protams, lielāku vai mazāku naudas summu ziedošana un lielāki vai mazāki darbi. Nedaudz grūtāk ir ar sava laika ziedošanu, kāda darba veikšanu. Vai nu pie vainas būtu latvieša kūtrums, vai kas cits, bet mīkstajā dīvānā sēdēt un truli blenžot zilajā ekrānā nosūtīt īsziņu uz ziedojumiem atvēlēto numur ir neizsakāmi vienkāršāk. Un vieglāk.

Eh, kur laba sajūta pēc tam. Labs darbs, kas padarīts! Uzvārām smaržīgas kafijas krūzīti un dodamies pie loga, aplūkot cik daudz sniega sasnidzis. Mjaa... Noraugāmies, kā sētnieks cīnās ar sniega kupenu un nodomājam – kad tas vecais datīrīs taciņu līdz manai automašīnai. Kādreiz esat palīdzējis sētniekam sniegu šķūrēt? Priekš kam! Tas taču ir viņa pienākums un darbs. Bet vai valsts pienākums nav rūpēties par bāreņiem un citiem trūkumcietējiem? A, nē, tas, redz, ir savādāk.

Trīs būtiski jautājumi - kam ziedojam, ko ziedojam un kā jūtamies?

Kam ziedojam?

Bez variantiem – bērniņiem, dzīvnieciņiem un slimajiem. Otrajā, vai pavisam pēdējā plānā paliek – muzeji, baznīcas, skolas, pansionāti, partijas. Varētu pat nodomāt, ka ziedojam tiem, kuri paši nevar parūpēties. Bet varbūt aiz bailēm nonākt viņu vietā? Varbūt aiz godkāres – redz, varbūt mans vārdiņš parādīsies kādā sarakstiņā un tad visi redzēs un nodomās, cik patiesībā esmu labs?

Varbūt ar šo ziedojumu, patiesībā, mēģinām atpirkties no bailēm vai arī pa lēto iepirkt godkāres akcijas? Tad jau lieta darīta – savedam mazus bērniņus, lai šie vārgām, trīcošām balstiņām kaut ko nodzied. O! Pavilkās? Nu tā..

Nākošais variants – bailes, kuras sevī iekļauj arī vientulības sajūtu. Skaidrs – radām kopības sajūtu. Kā? Dažreiz, pat ļoti tuvi cilvēki var nosēdēt pusi vakara, kamēr lēni, lēni nonāk līdz dvēseliskai tuvībai. Un šādu dvēseles stāvokli sasniedzot var ieborēt daudz ko. Arī naudu paprasīt, ja vajag. Process manāmi paātrinās, ja galdā liek spēles, dejas, dziesmas . Pamanījāt, ka ziedojumi labāk vācas pirms šova kulminācijas?

Nākošais variants. Bailes. Ja potenciālais ziedotājs nesabīsies un neaizmuks, tad varbūt arī ko noziedos. Bet neaizmuks, no skolas, kur mācās paši vai bērni. No slimnīcas. Un kur nu lielākas bailes par bērnu veselību vai par „nopietnām” kaitēm un saskari ar kaulaino. Nez, kāds būtu iedomājies ziedojumus vākt zobārsta kabineta labiekārtošanai? Un visbeidzot – bailes no viņpasaules un no Dieva vaiga novēršanas.

Ko ziedojam?

Visi ziedojumu līdere, acīmredzami ir - nauda. Kam seko dažādas vairs nelietojamas vai nevajadzīgas lietas, piemēram , apģērbi, grāmatas, u.c. Nav ienācis prātā baznīcai uzdāvināt, piemēram, sniega lāpstu?

Ar šo, mīļie ziedotāji un labdari nevienu brīdi neesmu vēlējies mudināt atteikties no šiem cēlajiem darbiem. Labdarība ir mūsu kultūras sastāvdaļa, kas ir gan pieprasīta gan piedāvāta gadu simtiem un nav nemazākā pamata uzskatīt, ka tā iznīks nākotnē.
Tiesa gan, vēlos vērst jūsu uzmanību, ka ziedošana ir ne tikai glamūrīgi šovi, kuru organizēšanai vien aiziet prāva daļa no visa saziedotā, bet ir ar gluži ikdienišķās lietas un izpausmes, kā sevi realizēt labdarībā.

Jāteic, ka allaž licies dīvaini, ka vienīgais veids, kā izspiest kādu latiņu no ierindas mietpilsoņa ir krāšņu šovu rīkošana ar maksas tālruņiem un īsziņām. Jā ērti. Tas nekas, ka daļa no jūsu ziedotā latiņa nonāk pasākuma organizēšanai un no tā kriksīša, kas tur palicis pāri teju puse tiek iedalīta Lattelekomam, par pakalpojuma pieejamības nodrošināšanu. Teikšu tā – varbūt tad jau labāk aizejiet uz vietējo bodi un iegādājieties kādu dārzeni. Stimulēsiet vietējo ekonomiku. Jo arī pārdevējiem un dārzeņu audzētājiem ir ij bērni, ij veci un slimi cilvēki.

Kā jau teicu pašā sākumā. Ir lietas, kuras labāk necilāt un par tām nedomāt. Vienkārši izdarīt!