Vīrieši no manis gaida tik daudz tāpēc, ka viņu galvās mīt priekšstats par to, kādai man jābūt un kādu es pati sevi esmu izveidojusi – sekssimbols. Holivudā meitenes tikumība ir daudz nenozīmīgāka par viņas frizūru. Tu tiec vērtēts pēc tā, kā izskaties, nevis pēc tā, kāds esi. Holivuda ir vieta, kur tiek maksāti tūkstošiem dolāru par vienu skūpstu un tikai piecdesmit centi par tavu dvēseli.
Katru rītu, ejot uz darbu, rokās nesu iedomātu baltu rožu klēpi. Atveru durvis, pasaku skaļi – Labrīt! – un domās katram pasniedzu vienu ziedu. Diena var sākties. Ārprāts, Jānis atkal nokavēja! Un man pāri nav palikusi neviena roze... Uzmetu viņam vienu stigru mirkli. Zinu, viņš to sajūt. Nu nē, galvenais nedusmoties, rītdien jābūt uzmanīgākai un jānes vienai rozei vairāk.
Tā apgalvo vietnes radītāji. Viņi piedāvā aizpildīt 49 jautājumu garu testu, kurā ir iekļauti dažādi jautājumi par lapas apmeklētāja dzīves stilu – ēšanas paradumiem, sportiskām aktivitātēm, stresu, vecākiem u.tml.
Man viņa atklājās kā sieviete, kas savu sakropļoto ķermeni padarīja par ikonu un savas sāpes par mākslu. Tas izskaidro daudzos pašportretus, kas vairumā tapuši guļot gultā, kurā sevi iztēlojās sadalītu pa gabaliem, ar uzšķērstām iekšām, apaugušu ar zāli un liānām.
Agrāk šo jautājumu uztvēru kā zināmu takta trūkumu un mazliet arī kā aizvainojumu, jo kopš bērnības biju audzināta, ka dāvana ir ne tikai materiāla, taustāma lieta, bet arī mīlestības, atzinības apliecinājums un ... arī zināms noslēpums, pārsteigums.
Šovakar, gatavojoties prezentācijai, nācās pabāzt nāsis korporatīvo blogu attīstībā Latvijā. Ja privāto blogu jeb emuāru niša ar laacz.lv, journal.lv, onkulis.com, pods.lv, shulcs.lv, zuz.lv u.c. priekšgalā (sorry visus neuzskaitīšu) plaukst un vēršas plašumā ar katru dienu, tad uzņēmumi pret šo lietu izskatās ir ļoti piesardzīgi. Korporatīvos blogus Latvijā var uz rokas pirkstiem izskaitīt.
Ne katrs pilsētiņas apmeklētājs gatavs apmeklēt šo SV. Franciska baznīcas pagrabu, jo tas būvēts no ... vairāku simtu mūku galvaskausiem un kauliem. Ko lai saka, "reti omulīga" vietiņa. Uzraksts pie durvīm arī tāds skarbajā dzīves realitātē atgriezošs – We bones that are here, we are waiting for your’s.
Krastmala bija pilna ar skatītājiem. Aukstais vējš pluinīja atnācēju svārkus. Dažiem rokās sarkanbaltsarkani karodziņi, citiem kameras, fotoaparāti. Visi snaikstījās, lai kaut ar acu kaktiņu redzētu brašos tēvijas sargus maršējam pavadošā pūtēju orķestra svētku marša taktīs. Te nu viņi nāca ...
Savdabīgi skaistais arābu rajons jeb Alfama kvartāls ar paplukušiem senatnīgiem namiem, uz augšu kāpjošām mazām bruģa ieliņām, miniatūrām kafejnīcām, krodziņiem, veikaliņiem.
Ir filmas, kuras uzrunā, bet ir, kuras nē. „Elēģija” (Elegy, 2008) viena no tām pirmajām. Ne tik daudz ar mūžseno atdzinumu – mīlestība nepazīst vecumu, bet gan ar smeldzīgu vientulības sajūtu. Vientulība, ko cilvēks pats apzināti vai neapzināti izvēlas.
