Cik te tālu palicis līdz Ziemas saulgriežu un gadu mijas svinībām. Apzinīgākie sāk jau rosīties un gādāt dāvaniņas draugiem, radiem, ģimenes locekļiem, kolēģiem.

Šoreiz gribu parunāt par jautājumu, ko uzdod pirms svētkiem – ko tev uzdāvināt? Agrāk šo jautājumu uztvēru kā zināmu takta trūkumu un mazliet arī kā aizvainojumu, jo kopš bērnības biju audzināta, ka dāvana ir ne tikai materiāla, taustāma lieta, bet arī mīlestības, atzinības apliecinājums un ... arī zināms noslēpums, pārsteigums – tu iepriekš nemaz nezini, kas tev ticis sarūpēts varbūt jau labu laiku iepriekš, slēpts, glabāts, tev neredzot un nedzirdot iesaiņojuma papīra čaukstēšanu, iesaiņots. Protams, tika saņemtas gan sen sapņos lolotas lietas, gan tās lietas, kas īsti negribētas, bet pēc vecāku uzskatiem vērtīgas un noderīgas.

Tagad pat liekas pašsaprotami, ka vīrs vai tuvākā draudzene pajautā – ko tev uzdāvināt? Pieauguši cilvēki, iemācījušies racionāli paskatīties uz dāvināšanas lietām, katrs zinām, ko īsti gribam un kādā paskatā. Jo, lai izvēlētos trāpīgu dāvanu, ne tikai jāzina cilvēka mīļākā krāsa, izmērs, iecienītākā smarža, apbrīnotākais autors vai mākslinieks u.tml. lietas, bet arī atmiņas, asociācijas, pieredze utt. Vai nav vienkāršāk pa tiešo uzjautāt, lai ne vienai, ne otrai pusei nebūtu vilšanās?

Bet tomēr, vai saglabājas tā dāvanas burvība, tā patīkamā kņudinošā sajūta sagaidīt kaut ko mīļu, labu, iepriekš neparedzētu? Vai dāvanas saturam tik būtiska nozīme, vai tomēr galvenais pasniegšanas veids, mirklis un piešķirtā nozīmība?