baznīca

Florencē jeb Firenze, kā tiek norādīts uz ceļa zīmēm, ieradāmies siltā un saulainā dienā. Neskatoties uz to, ka bija jau oktobra pēdējie datumi, varēja droši iztikt bez virsjakas. Kā jebkurai vietai, arī Florencei ir ticējumi. Viens no tiem ir bronzas cūkas šņukura paberzēšana.

Produktu svētīšana arī bieži vien stāv pāri jelkādam saprātam un no simboliskās jēgas par olu un maizes svētīšanu sen kā pāraugusi par ko vairāk, jo stiepts tiek viss – kilogramiem sāls, gaļas ruletes, galerts, desmitiem olu, konfektes un šņabis. Tas nekas, ka pēdējais iegādāts visnotaļ apšaubāmā ceļā. Dievs visu piedos. Un piedos jau arī, ja vien cilvēks garā ir stiprs.

Starp retajām sniega salām spraucas ārā zaļi asni, sniegpukstenīši zied pilnā sparā un debesis bezgalīgi zilas virs vēl aizsalušā Mazā un Lielā Ludzas ezera, virs senā pilskalna, baltajiem katoļu baznīcas torņiem un mums. Bet pie tilta, kas savieno abus ezerus, kuru ielokā atrodas Ļucina, rosās balto gulbju pāris.

Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.

Nedēļas nogalē bijām izrāvušies un aizšāvuši uz Vāciju uz māsīcas kāzu svinībām. Padzīvojām, pasvinējām, apskatījām jauko pilsētiņu un paburzījāmies vietējo vidū. Izjūtas, kas raksturo šo braucienu gribas raksturot ar dziesmas vārdiem – „tur aiz mākoņiem ir saule, tur aiz mākoņiem ir viss, tur aiz mākoņiem ir labi, lūdzu, paņem mani līdz”. Vietējo iekšējais miers un bezrūpība (nejaukt ar bezatbildību) ir apbrīnojama. Viss notiek, nekādu stresu vai īgnuma par kaut ko. Sākotnēji gribējās nofotografēt visu, jo katra nama fasāde ir īsts mākslas darbs. Tad nu mēģināšu apkopot īsumā - 10 lietas, kuras būtu vērts redzēt un izbaudīt Trier.

Šorīt pamodos tā agrāk, piesēdos pie savā mīļā laika aprijēja (lasi – datora) un uzdūros rakstam Apollo – Latvijā uzradies kantoris, kurš sniedz aizdevumus pret līgumu, kuru parakstot tu ieķīlā savu dvēseli. Protams, savas mūžīgās ziņkārības dzīta biju „izreklamētajā” vietnē klāt. Nu, jāsaka pilnīgi kā citātā no Bībeles „kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules”. Tikai 16.gs. dvēseli pārdeva par 100 sudraba vai zelta dālderiem, bet 21.gs. Latvijā - par papīra 50 latiem.

Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.

Pastaigāties pa kapiem (neatkarīgi no piederības un veida – katoļu, pareizticīgo, brāļu u.tml.) saulainā dienas laikā liekas pat interesanti. Jo lasot uzrakstus, gadu skaitļus, novēlējumus un pētot fotogrāfijas, pieminekļu un krustu formas, šķiet staigā pa atvērtu vēstures grāmatu un personu datu bāzi. Šeit pārdomas - par kapu institūciju – kāpēc tā radās un kāpēc cilvēkiem, sabiedrībai tā nepieciešama? Kāda motivācija man pēc nāves būt guldītai publiskajos kapos?

Musee du Louvre, lai gan pēdējos gados asociējas tikai ar Dena Brauna romāna „Da Vinči kods” spraigā sižeta notikumiem un grandiozo stikla piramīdu simboliskumu un noslēpumainību, tomēr tā ir sena un vēsturisku notikumu bagāta celtne. Protams, vairums pulcējās pie slavenās L.de Vinci gleznas Mona Lisa. Pat tagad, kad redzēju oriģinālu pašas acīm dažu metru attālumā, nesaprotu, ko visi tajā atraduši.

Kamēr vēl Parīzes pavasara garša uz lūpām, ir jāraksta. Laiks tur pat ne pavasarīgs, bet drīzāk jau atgādināja Latvijas jūnija sākumu. Neskatoties uz samērā dārgo ieejas biļeti visiem Parīzes apmeklētājiem noteikti iesaku apmeklēt slaveno kabarē Moulin Rouge. Krāšņs un neaizmirstams priekšnesums, kurš sniedz patiesu baudījumu.

Sestdienā apmeklējām Spānijas sesto lielāko pilsētu SARAGOSU (Zaragoza). Tieši šajā dienā tur pilnā apjomā noritēja gatavošanās Fiesta del Pilar. Ielas bija pilnas ar vietējiem un pilsētas viesiem.Devāmies paklaiņot pa pilsētu un iejukām ļaužu pūlī. Lūk, daži skati no malas.

Pagājušā gada rudenī pabijām Spānijā tikai neilgu brīdi, aptuveni 2-3 dienas, caurbraucot uz Portugāli un atpakaļ. Ceļojām ar tūrisma autobusu no firmas „Fēnikss” (starp citu nevienam neiesaku šo operatoru – pirmo reizi dzīvē tā „ieberzāmies”). Rudenīgais laiks – retie saules stari, ik pa brīdim mirgojošs sīks lietutiņš, migla – nebija īsti tie labākie sabiedrotie.

Saskaņā ar senām tradīcijām vainagam ir divas nozīmes - karaliskā un uzvarētāja. Priežu vai egļu zari, ko izmanto, pinot vainagus, vienmēr ir zaļi, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Tradicionālā adventes krāsa ir violeta, kas norāda, ka gaidāms ķēniņš, kā arī to, ka tas ir gavēņa laiks.

Ne katrs pilsētiņas apmeklētājs gatavs apmeklēt šo SV. Franciska baznīcas pagrabu, jo tas būvēts no ... vairāku simtu mūku galvaskausiem un kauliem. Ko lai saka, "reti omulīga" vietiņa. Uzraksts pie durvīm arī tāds skarbajā dzīves realitātē atgriezošs – We bones that are here, we are waiting for your’s.

Izrādās portvīns radies tikai pirms 300 gadiem, kādam angļu tirgonim, pārvadājot sarkanvīnu no Portugāles un Angliju, radās doma piešaut klāt spirtu. Angļiem tā iepaticies portvīns, ka Porto kļuvusi par galveno ostas pilsētu, no kurienes saražoto transportējuši uz Grossbritāniju.

Gaudi necieta sienas un griestus, noslēgtas arhitektūras formas. Par vislabāko interjeru viņš uzskatīja debesis un jūru un, lai izvairītos no telpas sadalīšanas, izgudroja pats savu bezatbalsta pārklājumu sistēmu. No tā laika inženierdomas viedokļa tā šķita vienkārši neiespējama.

Molētu observatorija. 40 m garš tornis ar teleskopa telpu. Augšā uz tiltiņa ar neapbruņotu aci labā laikā var redzēt 30 km rādiusā. Pagrabā etnokosmoloģijas muzejs, kas izveidots tikai 1990.gadā. Muzeja krājumos ir senie kalendāri, audio un video materiāli par cilvēka un Visuma mijiedarbību. Šeit var redzēt arī zvaigznes dzimšanu.

Devāmies ceļā sestdien diezgan agri no rīta. Diena bija saulaina, debesis skaidras. Pirmais pieturas punkts – Engure. Tur apskatījām vecu koka baznīcu, molu un akmeņaino piekrasti.

Ja trūkst laika un enerģijas plānot tālos atpūtas brauciens un ja gribas izrauties no ierastās vides, pilsētas burzmas un nedomāt pilnīgi ne par ko, vislabākais samest ceļojumu somā nepieciešamo apģērba, kosmētikas un pārtikas minimumu un doties ceļā tepat pa Baltijas jūras piekrasti.