Par darbu kopstrādes (coworking) telpā iepriekš bija vairāki stereotipi, piemēram, tur vienmēr ir burzma un nevar koncentrēties uz darāmo; tur nav droši atstāt mantas, jo ej nu zini, kādi cilvēki tur vazājas; tur nevar veikt konfidenciālus zvanus vai organizēt biznesa tikšanās u.tml.
Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā. "Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.
Mūsdienās valda pieņēmums, ka darba vietu jāmaina ik pēc pieciem gadiem, taču daudzi atzīst arī, ka darbs jāmaina nevis tad, kad pagājis noteikts laiks, bet tad, kad vairs vienkārši nevari palikt ilgāk tur, kur esi, respektīvi, vadoties pēc iekšējās izjūtas. Kāds ir optimālais laiks, cik ilgi cilvēks var nostrādāt vienā darba vietā, lai nenonāktu līdz "izdegšanai" vai profesionālajai deformācijai? Respektīvi, cik ilgi var darīt diendienā vienu un to pašu darbu, nezaudējot iekšējo "uguntiņu"?
Parasta darba diena ofisā – telefona zvani, e-pasti, pārrunas u.tml. Te uz kopējo biroja e-pastu saņemam „nopietnu” sadarbības piedāvājumu no kompānijas TV3. No pirmā acu uzmetiena – kārtējais SPAM un jau gribu izdzēst. Taču oficiālais paraksts ar kontaktinformāciju un statistikas dati tomēr lika domāt, ka nē – „mērķtiecīgi” sūtīts sadarbības piedāvājums. Tikai rakstības stils galīgi samulsināja un zināmā mērā sagrāva priekšstatu par TV3 kā respektablu, radošu un nopietnu kompāniju.