Gribu ieteikt iegriezties lielveikala «Galleria Riga» 5.stāvā, kur līdz š.g. beigām apskatāma kolumbiešu fotogrāfa Camilo Echeverri un klausāma Lindas Leen audioizstāde „DIVI”. Šīs ceturtdienas pēcpusdienā biju pavisam viena telpā, nekas netraucēja baudīt man visnotaļ pieņemamo saspēli – fotostāsts + mūzika. 13 lielformāta melbalti foto krāsainās prožektoru gaismās rada zināmu atelpas, klusuma, rimtuma un ieklausīšanās sevī brīdi paskaļās pilsētvides centrā. Pie katras fotogrāfijas austiņas, ar tajās skanošo mūziku no Lindas jaunā albūma. Manuprāt , skatāms, nepompozs un izdevies projekts. Uzrunāja darbs “Electric Kiss”.
Dikti gaidīts šis festivāls, jo novembra aukstie, mitrie un tumšie vakari prasīt prasīja kādu krāsainu gaismas staru. Vakar vakars bija samērā silts un patīkams pastaigai, kaut gan miglas un sīka sijājoša lietutiņa pārņemts. Rīgas centrs bija pārpildīts ļaužu pūļiem, kas šķita haotiski klīda pa centra ielām.
Šonakt dari pats, piedalies, jo Rīgā Baltā nakts – mūsdienu kultūras forums 2010. Dominējošā pēcgarša pēc vairāku vizuālo instalāciju un skaņas, kustību performanču vērošanas – rakāšanās vecajos krāmos un savā bezapziņā. Iespējām pabūt tikai trīs objektos – Survival Kit 2 Miera ielā, VEF teritorijā un Andrejsalā. Skaidrs viens, ka mākslas objektus rada tumšais un gaišais dēmons, kas dzīvo māksliniekā. Kas nu kuram ir iekšā, tas nu ir arī ārā. Abējiem ir ārkārtīgi spēcīga enerģija, tad nu abējādos arī varēja sajust šajā naktī.
Tikai manas unikālās personības dēļ kādā jaukā dienā ļautiņi būs spiesti interesēties arī par maniem darbiem. Tas ir daudz iedarbīgāk nekā, taustoties cauri mākslinieka daiļradei, meklēt viņa personību. /Salvadors Dali/
Turpinot interesēties par „dievišķā Dalī” daiļradi un personību, uzgāju un noskatījos Spānijas un Lielbritānijas kopražojuma mākslas filmu „Little Ashes” (2008), kur lieliski atklājas intīmo attiecību duālā daba – garīgais tuvums un seksualitāte. Ne vienmēr divi šie aspekti abām pusēm pieņemami, un tas var fiziski izšķirt tuvos cilvēkus, bet tas noteikti netraucē savstarpēji bagātināties un izbaudīt otra klātbūtni.
Uz skatuves sanestas četras tonnas Latvijas māla, kaut gan vēstījums ir par divu brāļu dzīvi un kaislību pret sievieti no prieka mājas kaut kur tālā Dienvidamerikas rančo. Izrādē mīlestība nav atrauta no miesiskās kāres. Te nav „ekšena” , nedz cēlu jūtu, nedz noslēpumainības un sarežģīta sižeta samezglojuma. Brutāls maigums.
Šovakar, pateicoties Twitter izlozē iegūtajiem diviem ielūgumiem, pabijām Latvijas Nacionālajā teātrī uz jauno Viestura Kairiša izrādi „Pinokio pelni”. Sākotnēji pēc izrādes noskatīšanās domāju, ka neko nevarēšu par šo darbu uzrakstīt, pārāk emocionāli nospiedošs, tagad vienkārši gribas šo smagumu izrunāt.
Baltā nakts Rīgā (12. - 13.septembris) šogad samērā silta (kādi 15 grādi plusā) un pilna ar ziņkārīgiem vērotājiem un laikmetīgās mākslas performancēm. Nu jau rudenīgā nakts tumsa ļauj spēlēties ar krāsainas gaismas radītajām ilūzijām un redzēt mirkšķinot ausis, jo „cilvēki, mirkšķinot acis, zaudē apmēram 23 minūtes vizuālās informācijas katru dienu”.
Nē, tās nav nu jau visā Baltijā populāras kļuvušās smilšu skulptūras, tas ir kaut kas plūstošāks, mirklīgāks un nemitīgā kustībā esošs. Tikai ar dažām it kā nejauši uz stikla uzbērtām smilšu saujām un neparasti veiklām pirkstu kustībām tiek uzburta vesela glezna. Tā stāsta savu stāstu, jo kontūras nemitīgi mainās un pārtop jaunā veidolā. Šeit vārdi lieki, vienkārši vērojiet un baudiet video!
Ko tik nevar izdomāt no ikdienā tik ierastajām un saimniecībā izmantojamajām lietām! Tad nu, mazs ieskats, pēc manām domām, veiksmīgākajos Artemija Lebedeva mākslas studijas (Студия Артемия Лебедева )darinājumos, kam galveno šarmu piešķir liela daļa veselīgas humora izjūtas, kā arī īsumā par pašu studiju.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
