Cilvēki rotājušies ar auskariem jau gandrīz 5000 gadus atpakaļ. Vēsturnieki, kas pētījuši senās rotaslietas, noskaidrojuši, ka sīkās greznumlietas parādījušās Āzijas rietumos ap 3000.g. p.m.ē. Vecākais atrastais auskars veidots 2500.g.p.m.ē. un tas atrasts Irākā. Auskaru popularitāte laika gaitā ir augusi un mazinājusies atkarībā no frizūru un modes tendencēm.
Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus.
Filma, kuru daudzi paspēja nodēvēt par jaunu sazvērestības teoriju, citi atkal to uzskata par jaunas ideoloģijas, jaunas iekārtas sākumu, tas, kas nāks pēc kapitālisma, jo kapitālisms savu ir izdzīvojis.
Tā nu reiz ir sanācis, ka biju liecinieks un pavadonis trijām dažādām redzes korekcijas operācijām. Pēdējais gadījums - katarakta, neiztika bez kurioziem, kas arī kalpoja par iemeslu šī raksta tapšanai.
Ūdensvīram dzīvē neklājas viegli, jo viņš ciena neatkarību un brīvību. Ūdensvīram ir grūti atrasties kāda pakļautībā un arīdzan sastrādāties ar kolektīvu.
Ar šo rakstu par vienu no latgaliešu nacionālās atmodas rakstniecības darbiniekiem Juri Pabērzu (1891-1961) uzsāku rakstu sēriju par Latgales dzejniekiem un viņu sacerējumiem.
Grāmatā apskatītie citāti palīdz vairāk izprast Stīvas Džobsa personību un secināt, ka būdams jauns viņš bija daudz „gaisīgāks” un tendēts uz pasaules mainīšanu, savukārt, tuvojoties dzīves norietam, atskārtis, ka pasaule ir daudz rezistentāka, un pievērsies dzīves pamatvērtībām.
Mežāžus jaunībā iedala divos tipos. Viens no tiem jau agrā bērnībā saprot, ko grib dzīvē panākt, un pārstāj būt bērns jau gandrīz piecu gadu vecumā. Bet otrs tips – kļūst pieaudzis daudz lēnāk, ir atkarīgs no vecākiem gandrīz līdz 30, 40 gadiem.
Grāmatā daudzviet uzsvērts, ka pareizas dikcijas veidošanai jāpievēršas kopš pašas bērnības, gan nesasteidzinot bērna balss attīstības procesu, gan mudinot nepārņemt nepareizas izrunas modeļus. Ar pieaugušajiem ir grūtāk, jo mums nav jāmācās no jauna runāt, bet gan jālauž gadiem izstrādājušos runas paradumus. Un vaiiii, cik tas ir sarežģīti!
Apkārtne, kuru ap sevi radām, var daudz ko pastāstīt par mums. Jo gribam vai nē, mēs neviļus vidi apkārt sev veidojam pēc sava ģīmja un līdzība. Reizēm svētīgi atraut acis no darba datora monitora un pārlaist acis savam rakstāmgaldam.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
