Piektdienas vērojums. Eko
Bija vasara. Vietējie iezemieši labu gribēdami kungam no tālās vācu zemes sarūpēja iespējami ekoloģiskāku pārtiku: aizrunāja lauku pienu, sviestu, dārzā saraka kartupeļus."Kas tas tāds?" - atskanēja izmisuma pilns jautājums, pēc pirmā iekostā kumosa.
Reiz, kāds Vācijā dzīvojošs turks atbrauca uz Latviju. Pie tam uz īsto Latviju - Latvijas attālāko austrumu nostūri - Latgali. Tā kā kungs neizvēlējās vārtīties pa lepno viesnīcu dīvāniem un mieloties izsmalcinātākos restorānos, kādu nu šinī pasaules nostūrī atronami, vairāku dienu dzīve ievibrēja tādā pašā ritmā kā daudziem šīs mazpilsētas iedzīvotājiem. Turku kungs, piedzimis Turcijā, taču kopš agras bērnības, tātad visu savu apzināto mūžu nodzīvojis Vācijā. Gājis arī Vācijas skolā un, kas pavisam patīkami - mācījies vācu skolā, jo Vācijā, tieši tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs tādas turku skolas nemaz nav.
Bija vasara. Vietējie iezemieši labu gribēdami kungam no tālās vācu zemes sarūpēja iespējami ekoloģiskāku pārtiku: aizrunāja lauku pienu, sviestu, dārzā saraka kartupeļus. Tomātu laiks vēl nebija pienācis un tie tika sagādāti veikalā. Ne daudz, ne maz, bet 2.5Ls / kilogramā. Paši labākie. Vakara tēma iesākās ar sašutumu, kā tomāti var maksāt tik dārgi? 2.5Ls! Iezemieši centās kā nu varēja un, liekot lietā visu izdomu un kopš skolas laikiem piemirstās, vārgās vācu valodas zināšanas, ņēmās skaidrot, ka šie tomātiņi esot tādi kā labāki un tā, bet nekā... sašutums nerimās. Labi vien ir, ka kungs vēl neredzēja "vietējos" Getliņu vai Mažvidu tomātus pa 5Ls/kilogramā.
Nākošās dienas vakarā galdā tika likti tepat, vietējā dārzā audzēti kartupeļi. Nomizoti un novārīti, pasālīti un ar dillītēm izdekorēti. "Kas tas tāds?" - atskanēja izmisuma pilns jautājums, pēc pirmā iekostā kumosa. Kautko tādu kungs ēdot pirmo reizi! Taču tas bija nevis kompliments nama mātei, bet gan patiess izbrīns un nesapratne. Nākošās dienas rītā, kungs devās uz vietējo bodi, lai iepirktu saldētos kartupeļus, kuri pēc paša teiktā garšojot krietni labāk. Nu, ja labāk tad labāk.
Daudzus gadus vēlāk, viesojoties Vācijā, sapratu turku kunga izmisumu, jo pārtika šeit lielākoties tiešām garšo "nekā". Neskaitāmie sieri veikalu plauktos, kuri sašķērēti papīra biezuma šķēlēs un katra rūpīgi ievīkstīta celofānā, man garšoja pilnīgi vienādi - kaut kāda masa ar attālu piena produktu piegaršu. Tas pats sakāms par daudziem citiem produktiem, ko šinī ekonomiski visattīstītākajā Eiropas zemē nācās locīt iekšā.
Par ekoloģisku pārtiku un katram savu ogu krūmu!
Tieši manas domas, atgriežoties no šīs zemes.
Lai arī ir lietas, kas vāczemē sakārtotākas, pārtika noteikti nav tas paraugs uz ko tiekties šeit.
Par mazdārziņiem!