Aleksandram Čakam šodien 108

Aleksandram Čakam šodien 108

Šodien  - 27.oktobrī - Saša svinētu savu simtu astoto dzimšanas dienu. Mēs arī svinētu, bet katrs savu ikdienas rūpju pārņemts esam prom no Rīgas 20. – 30. gadu realitātes, kas vienmēr kļūst tik tuva un jaušama līdzko paņem rokā kādu Čaka dzejas krājumu.

 čaks, dzeja, mīlestība, rīga

Aleksandrs Čaks (Čadarainis)

Tradīcija svinēt Aleksandra Čaka ( īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis, 1901.27.10. – 1950.08.02.) dzimšanas dienu iesākās studiju laikā, šaurā kopmītņu istabiņā Jūrmalas gatvē 1999.gadā, tad katru gadu kopā sanācām dažādos daudzumos un sastāvos. Īpaši atmiņā palikusi 2002. gada kopā sanākšana, kad neizpalika bez dziesmām divu ģitāru pavadījumā. Kā es to visu atceros? Mums ir vēlējumu, sapņu, klusu cerību un mīlestības grāmata, kur saglabāti visi siltie vārdi man tuvo un mīļo cilvēku ierakstīti, kopā sanākot katra gada rudenī.

Pilsētas un sava laika dzejnieks. Pirmais, kas saskatīja un atspoguļoja pilsētas estētiku latviešu dzejā. Viņu dēvē par dzejnieku urbānistu, jo ziedoša dārza vietā viņam bija puķu pods, upes vietā – ielu rensteles, ezerus aizstāj peļķes, dabu - apelsīnu miza un redīsu laksti, lakstīgalas - izkārtņu čīkstoņa un kaķu brēcieni šaurajās bruģa klātajās ieliņās. Viņa literārais tēls – pašpuika, huligāns, ņirdzīgais tradicionālo vērtību noliedzējs, ielas zēns “žokeja cepurē un nodrāztos zābakos”, paklīdis poētiski noskaņots īpatnis kādā nemaz nepoētiskā dzertuvē – tik ļoti kontrastē ar paša autora ārējo tēlu, ka grūti būtu piemeklēt analogu. A.Čaks allaž bijis kārtīgi, eleganti apģērbies, nosvērts un mazliet ironisks. Kam tad tāda bravūra?

A.Čaks distancējās no sava laika latviešu dzejas konteksta un izdzīvoja savu laiku – te un tagad, nevis slīka pagātnes atmiņās vai lidinājās nākotnes ilūzijās. Pats autors šāda tēla izvēli pamato: „Pašpuika, apašs - mans tēls, vienkāršs literārisks paņēmiens, ar kura palīdzību es mēģinu aizstāvēt indivīda brīvību.” Laikam šī personības brīvība ir tas valdzinošākais, ko saklausu viņa 20.-30.gadu dzejā. Kā arī traģiskākais viņa daiļradē, kad varas Latvijā nomainīja viena otru un sagaidīja, kad visi dejotu pēc viņu stabules. Viņš kādu laiku arī dejoja, kamēr salūza.

Bet ko nu par biogrāfiskiem faktiem, tos katrs var izlasīt literatūras vēstures grāmatā. Parunāsim labāk par mīlestību! Sievietēm Aleksandra Čaka dzīvē un daiļradē bija īpaša vieta. Viņas trauslas un slaikas kā slēpe; vienkāršas un atvērtas, kas neuztraucas par savu izskatu; viņas samākslotas un liktenīgas ar lūpām kā apasiņotām; sievietes – nakts taureņi; sievietes – dāmas, lepnas, tālas un neaizskaramas; savādās meitenes. Čaka pašpuika palika rāms un samulsis, sekojot skatieniem sasmaržotām un eleganti ģērbtām jaunkundzēm uz ielas.

Aleksandra Čaka dzeja

Lasot dzeju no krājumiem „Sirds uz trotuāra”, „Pasaules krogs” vai „Mana paradīze”, šķiet, ka dzejniekam būtu pieticis mīlas, lai piepildītu desmitiem sieviešu siržu, tomēr viņa dzīvē pa īstam bijušas tikai četras sievietes. Viņas Čaka mūžā atstājušas paliekošas pēdas – dažas lauzušas, citas ārstējušas dzejnieka sirdi un saņēmušas viņām veltītas dzejas rindas. Mūzas. Viņas nebiedēja ne dzejnieka atturīgā uzvedība, ne kailā galva – pēc tīfa ārstēšanas Krievijā Čakam 23 gadu vecumā izkrita visi mati. Tā paša iemesla dēļ viņš nav atstājis pēcnācējus. Čaks vienlīdz stipri mīlēja gan sievietes, gan pašu mīlu.

A.Čaka pirmā zināmā mīļotā bija viņa klasesbiedrene Rīgas 2. valsts vidusskolā Leontīne Rundele. Čaks viņu mīļi sauca par Loniju. Kad dzejnieks strādāja Drabešos par internātskolas skolotāju un pārzini, pie viņa nereti ar velosipēdu slepus no saviem vecākiem ieradās Cēsu viesnīcnieka meita, par dzejnieku deviņus gadus jaunākā Angelika Blaua. Saskaņā ar tulkotājas un Čaka mūzas Mildas Grīnfeldes stāstīto slavenais dzejolis „Atzīšanās” jeb “Miglā asaro logs...” sarakstīts tieši Angelikai Blauai. Taču izrādās, ka Čaks divas dienas pirms Angelikas vārda dienas – 1930. gada 29. jūlijā – uzrakstīto „Atzīšanos” vēlāk uzdāvinājis arī savai skolas gadu mīlestībai Leontīnei Rundelei, kura bijusi stingri pārliecināta, ka dzejolis rakstīts tieši viņai. Savukārt Angelika, 70. gados uz brīdi iebraukusi Rīgā no ASV, savai jaunības dienu draudzenei Mildai Grīnfeldei sacījusi: “Starp mani un Aleksandru Čaku taču patiesībā nekā tāda nebija...” Absolūtu patiesību par to, kas bija, kas – ne, mēs neuzzināsim nekad, un fakti vēsta vienīgi par abu sieviešu likteņa pagriezieniem citu vīriešu virzienā. Leontīnes Rundeles ierosinājumu apprecēties un veidot ģimeni Čaks noraidījis, vēlāk viņa emigrējusi uz ASV, kur mirusi 1990. gada 22. maijā vīra uzvārdā – Ritums. Arī Angelika apprecējās nevis ar Čaku, bet gan ar viņa draugu, ārstu Arvīdu Kļaviņu, un Otrā pasaules kara laikā devās trimdā. Sākumā – uz Vāciju, vēlāk – uz Austrāliju un ASV.

Ar savu nākamo un vienīgo oficiālo sievu, par A.Čaku desmit gadus jaunāko Kultūras departamenta mašīnrakstītāju Anitu Bērziņu dzejnieks iepazinies 1933. gada 8. novembrī pie viņas darba biedrenes, literatūrkritiķa un grāmatizdevēja Jāņa Kadiļa nākamās sievas Aleksandras. Sašiņa, kā viņu dēvējuši draugi, svinējusi savu dzimšanas dienu. Pirmajā pazīšanās vakarā Čaks gan pavadījis Anitu uz mājām un pat uzdevis pavisam tiešu jautājumu: “Vai tu gribi būt mana dēla māte?” Uzrunātā tā apstulbusi, ka neko nav atbildējusi. Situāciju sarežģīja nopietna problēma – Anitai jau bija draugs, par viņu vecāks kungs, kura dēļ jaunā sieviete iepriekš bija pametusi savu līgavaini.

No viņu iepazīšanās līdz kāzām pagāja astoņi gadi – Anita un Aleksandrs apprecējās 1941. gada 18. oktobrī. Viņu kopdzīve nebija nekāda idille, kaut vai tādēļ, ka abi bija pārāk atšķirīgi. Anitai bijušas literāras dotības, ko Čaks viņā vēlējies attīstīt, taču skološana beigusies visai savdabīgi: laikrakstos publicēti daži dzejnieka sievas dzejoļi, kas rokraksta un noskaņas ziņā ļoti atgādina paša Čaka poētisko pasauli. Dzejnieks nebija praktisks – nemācēja pat naglu sienā iedzīt. Bija stūrgalvīgs – pēc strīdiem nekad salabšanai pirmais nesniedza roku.

Čaka dzīvē izveidojās mīlas trijstūris: 1943. gada 27. martā kādās viesībās dzejnieks ierauga sievieti, ar kuru viņš paliek kopā līdz savai nāvei. Tā ir Milda Grīnfelde. Taču kādu laiku Čaka dzīvē ir abas sievietes – Anita un Milda, kamēr pirmā, pateicoties sievietes intuīcijai un uz aizdomu pamata atvērtai vēstulei, uzzināja, ka tiek krāpta. Anita aizbēga no komunistiem, no Čaka un varbūt pat no sevis, taču, vai vientulībā, skaidri nav zināms. Nostāsti vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā viņa Čaka dzīvoklī blakus vīra istabai satikusies ar augsta ranga SS virsniekiem, kas bijuši viņas draugi, un ar vienu no viņiem tad arī pametusi Latviju.

Mūža pēdējos desmit gadus Čaks pavadīja kopā ar Mildu Grīnfeldi. Tā nebija idille, taču tās bija stabilas un abpusēji papildinošas attiecības. Liktenis bija lēmis, ka dzejnieks nomira savas mīļotās sievietes mājās – Voldemāra Tones bijušajā dzīvoklī namā Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī. Aleksandra Čaka dzimšanas dienas visus pēdējos septiņus viņa mūža gadus vienmēr tika svinētas Mildas mājā. Dažreiz atzīmēja tikai divatā. Ja sanāca kuplākā pulkā, tika arī dziedāts. Čaks dziedāja labprāt. Viņam bija vai nu otrais tenors, vai baritons. Bet vispār viņam patika uzkavēties nelielā sabiedrībā, arī restorānā, labā restorānā. Taču viņam ļoti patika iepirkties arī tirgū.

Zināms, ka Čakam dzīves gaitā bijušas draudzīgas attiecības ar vairākām sievietēm, tostarp dzejnieci Austru Skujiņu. Viņi abi bija lielākie fantasti. Kājas sakrustojuši, tukšiem vēderiem, uz plikas grīdas dibenus atspieduši, gudroja par to, kā reiz dzīvos, kad būs daudz naudas. Cigarešu zilie dūmi kā mākonis šūpojās pār galvām, kurās toreiz bija daudz plānu, sapņu un ideju. Taču nav pamata domāt, ka dzejniekus jebkad būtu saistījušas intīmas attiecības un ķermenisks maigums.

Katru gadu pirms kopā sanākšanas uz Čaka dzimšanas dienas svinībām es izvēlos kādu motīvu no viņa dzejas, kādu citātu, kas īpaši uzrunā vai raksturo dzīves posmu. Šogad atkal gribu runāt par mīlestību, par mīlestību, kas divām būtnēm ļauj saplūst vienā.

Nu vai nav brīnums – mēs,
Kas bijām divi, tagad tikai viens,
Viens vienīgs viens, -
It kā mūs’ miesas vaļā būtu atvērušās
Un viena otru pieņemtu zem sevis.
Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs
Var kopā salieties un kļūt kā viens,
Nu zinu: divas būtnes ar tā var
Kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.

Izmantotie materiāli:

http://www.tvnet.lv/women/parmums/personiba/article.php?id=5145199
http://www.literature.lv/lv/dbase/portrets.php?id=34
http://lv.wikipedia.org/wiki/Aleksandrs_%C4%8Caks
http://www.cakamuzejs.lv/muzejs.php

» Novērtē rakstu ar plezniņām

(12)

» Komentāri

Nu bāc, iinuu, nokāvēji - šodien jau 28. (scream)
Jūlija 2009-10-28 14:48
A, ko darīt, ja naktis tik īsas, te viens, te jau otrs datums (smile)
iinuu 2009-10-30 20:09
Par Čaka balvas pasniegšanu - http://www.diena.lv/kultura/pasniegs-aleksandra-ca ka-balvas-13908675
Ēriks 2011-10-26 13:21
* obligāts
* nav publisks
Latvijas Reitingi
vimeo youtube     facebook sekoman twitter
kur paēst? kafejnīcas vecrīgā Darba sludinājumi twitter.com