Klubiņš – 1.epizode

Fantasmagorija vairākās epizodēs. Četri svešinieki – 3 dāmas un 1 kungs - tiekas, lai iepazītos un iepazītu, saskatītu sevi otra cilvēka acīs, pārvēstu notikumu atstātās pēdas par vēsturi un dzīvotu tālāk. Istabā, kurā stāv galds ar sešiem krēsliem, pašreiz tikai pieci ieņēmuši vietas. Vai viņiem piebiedrosies arī sestais? Vadītāja ir laipna, bet lietišķa. Rudens dienās ātri satumst. Šeit rimtums, bet aiz klubiņa sienām šķiet virmo pavisam cita dzīve. Mēs visi tās sastāvdaļa.

Rudens atnācis ar joni. Aukstais vējš liek sevi manīt. Drēgnums sūcas cauri apģērbam, nu jau liekas, ka jau cauri ādai un ielaužas līdz pašai serdei. Būtu jāvelk pirkstaiņi rokās, bet tie kopš pavasara joprojām guļ skapja atvilktnē. Monta vairakkārt aptina šalli ar kaklu. Šaurā ādas jaka nepieļāva opciju ieslidināt rokas mazajās kabatiņās, lai kaut mazliet sasildītu. Viņa turpināja strauji soļot uz priekšu. Viens kvartāls, otrs, tad pa labi, taisni līdz ielas galam. Kāda velna pēc viņa vispār izdomājusi iet uz to tikšanos?!

Bija bez piecpadsmit minūtēm seši. Atnākusi ceturksni par agru. Tas savlaicīgums un pedantiskums mani kādreiz nobeigs, - viņa nodomāja un sataustīja Vogue paciņu rokassomiņā. Rokas drebēja, šoreiz no aukstuma, bet varbūt tomēr ne tikai. Mentola garša bija tik valdzinoša un nomierinoša. Kāpēc viņa šeit atvilkusies?! Vēl desmit minūtes. Lī pa telefonu teica, ka durvis tiks atvērtas precīzi sešos, lai jūtoties ērti un uzgaidot viesnīcas vestibilā. Labi, ieies arī izpētīt teritoriju. Recepcionists laipni pamāja, bet citādi nekādu uzmanību ienācējai nepievērsa. Vintage garša, vijīgi izgriezumi tumši brūnā kokā, dzeltenīgi lampu abažūri, miniatūrglezniņas ...

Labavakar, Jūs arī uz klubiņu? – pa durvīm iesteidzās garkājaina blondīne sarkanā lietusmētelī. Elkonī šūpojās dārga rokassomiņa, pārāk maza, lai tajā ietilptu vairāk par kosmētikas minimumu, mobilais un noteikti vairakkārt atlokāms paprāvs naudas un karšu maciņš (tieši tāds, kādu Monta sev nekad nepirktu). Garš lietussargs un puszābaciņi ar spicu papēdīti. Viss iederējās stilā. Plaši izplestās, rūpīgi krāsotās acis liecināja par to, ka tas nebūt nebūs pirmais un pēdējais teikums, kas izlidos no perlamutra krāsotām lūpām. – Jā! – Pirmo reizi, vai ne? Es arī. Kaut gan esmu daudz dzirdējusi un lasījusi par klubiņu. Lī arī ļoti laipni visu izskaidroja, viņa malacis. (Pauze, ne ilgāka par sekundi.) Kā Jūs sauc? – Monta. – Ļoti patīkami, mani Katja. – Man arī ... patīkami.

Pa durvīm ienāca sieviete vidējos gados, ar galvas mājienu un klusām lūpas kustībām padeva labu vakaru un mērķtiecīgi devās tikšanās istabas virzienā. Droši tvēra durvju rokturi, ciet! – Lī teica, ka sāksies tieši sešos, - Katja viszinoši noteica. – Iepazīsimies, es Katja un Jūs? – Amanda. Es uz diskusiju klubiņu. – Mēs arī. Mēs te ar Montu jau runājām, interesanti, kā būs. Lī tāda laipna un atsaucīga. Domāju mums katram nāks par labu, jo izteikt savas izjūtas, pārdzīvojumus, domas, atrast līdzdomātājus, cilvēkus, kas sākotnēji liekas tik sveši, bet iepazīstot atklājas daudz interesantu detaļu. - Katja runāja tik aizgrābti, ka likās viņai būtu dots uzdevums neformāli reklamēt doto pasākumu un uzmundrināt visus klubiņa dalībniekus. Smaids nenozuda no viņas sejas.

Seši. Durvis atvērās un slaida, trausla tumšmate aicināja iekšā. Telpa nebija liela, bet ietilpināja apaļu galdu un sešus krēslus tam apkārt. Lī, kas bija klubiņa vadītāja, kādus 25 gadus jauna, bet jau psiholoģijas maģistre, bija ģērbusies casual - apspīlētas džinsas un stilīgs krekliņš, kājās sportiska tipa kurpes uz zemiem papēžiem. Viņa lūdza ieņemt vietu pie galda, atbilstoši uz tā novietotajām zīmītēm ar vārdiem – Monta, Amanda, Egils, Katja, Lī. Visas trīs sievietes ātri pārskrēja skatieniem pāri kartītēm, tātad būs arī vīrietis.

Tur viņš arī nāca, īsi apstājās, samulsa, tad izlīdzinājies ar pāris jokiem par dzimumu nevienmērību un vietas ierādīšanu, ieņēma savu vietu pie galda. Monta nopriecājās, ka pie kreisās rokas būs Lī, tomēr viens otrreiz redzēts cilvēks, un ka Egils būs acu priekšā. Viņa allaž jutās nelāgi, ja kāds vīrietis pēta viņu it kā viņai neredzot, aiz muguras.

Monta ar ierastām roku kustībām izņēma no rokassomas pildspalvu un savu pierakstu blociņu, atvēra jaunā lapā un tad pēkšņi aprāvās – kāpēc viņa tā dara?! Profesionālā deformācija. Viņa taču nav atnākusi ne uz kādu interviju, pārrunām vai preses konferenci. Jāatslābst, vienkārši visu jāpieņem, kā ir, - Monta nodomāja, bet blociņu atstāja tur pat. Katja smaidīja un aizgūtnēm vēroja katru Montas kustību. Vēlāk iepazīstinot ar sevi, vai atbildot uz diezgan personiskiem jautājumiem, Katja diezgan valšķīgi pāris reižu Montai piemiedza ar aci. – Vāks, lesbiete kaut kāda! Vai arī es kļūstu veca un ciniska, neprotu vairs priecāties par sabiedrību. Egils gan interesants tipāžs, turklāt viņš pēc zodiaka ir Auns, tāpat kā es. Nebaidās parādīt savas vājības un ar labu humora izjūtu. Cik veikli viņš uztvēra manu vārdu spēli un iesaistījās tajā! - Montas galvā domas apsteidza viena otru.

Lī lika izpildīt īsu saderības testu. Monta šķita apjukusi, kaut arī bija laba matemātiķe, nevarēja sakoncentrēties un saskaitīt punktus rezultātam. Sakrita pāri Katja un Amanda, Monta un Egils. Nākamais uzdevums būs partnera raksturojums, bet tas nākamreiz, kad sanāksim klubiņā. Paziņojusi, ka pusotra stunda jau ir nemanot paslīdējusi garām, Lī visus laipni bīdīja uz durvju pusi. Visi tikko bija sapazinušies un noskaņojums bija tāds, ka labprāt kopā pavadītu vēl kādu laiku. Nu, protams, viss jaunais un līdz galam vēl neatklātais ir tik intriģējošs un cilvēciskā ziņkārība ārkārtīgi motivējoša.

Aiz logiem jau bija iestājusies pamatīga tumsa. Sāka līņāt. Monta aizsteidzās uz mašīnu, kurā viņu gaidīja vīrs, lai aizvestu uz mājām.

Turpinājums sekos ...