Klubiņš – 5.epizode

Fantasmagorija vairākās epizodēs. „Tu sapņoji būt brīva es tevi turpinu Neko es nevēlos tik tevi mīlēt Spēj negaiss piepildīt ieleju Zivs piepilda upi Es radīju tevi pēc savas vientulības mēra Veselu pasauli kur paslēpties.” Un tad viņš lēnām paliecās mazliet uz priekšu, un viņu lūpas saskārās ilgā un kaislīgā skūpstā, tā kaut kā ...

Fantasmagorija vairākās epizodēs. „Tu sapņoji būt brīva es tevi turpinu Neko es nevēlos tik tevi mīlēt Spēj negaiss piepildīt ieleju Zivs piepilda upi Es radīju tevi pēc savas vientulības mēra Veselu pasauli kur paslēpties.” Un tad viņš lēnām paliecās mazliet uz priekšu, un viņu lūpas saskārās ilgā un kaislīgā skūpstā, tā kaut kā ...

Monta gulēja gultā, truli vērās pa logu, aiz kura vakars jau bija satumsis, un domāja: Šodien nekur neiešu. Raksts nodots, formāli – man nav tur ko darīt. Monta, apmierināta ar labi piemeklēto attaisnojumu, saritinājās kamolā kā kaķene. Šeit siltajā istabā ir tik omulīgi. Viņa dzirdēja, kā aiz sienas virtuvē rosās vīrs, gatavodams vakariņas. Dažreiz viņam uznāk, pamostas slēptais pavārmākslas talants. Un Monta ļaujas, lai jau plosās, viņas stihija nav 3K - Kinder, Küche, Kirche.

Pagājušo reizi viņa bija pamatīgi nogurusi, pusskriešus sekojot Egilam, kurš cieši sagrābis viņu aiz rokas vilka tālāk un tālāk pilsētas burzmā iekšā. Nonākuši vecpilsētā viņi apstājās pie mazas kafejnīcas, no kuras nāca rūgtenas kafijas un tikko izceptu smalkmaizīšu smarža. Īstā! – Egils paziņoja un ar uzvarētāja pārliecinošo vērienu atrāva vaļā durvis. Ieskanējās spalga, bet patīkama zvaniņa šķindoņa, un viņi bija iekšā. – Iesim pie loga! Tur brīvs.

Kad abi bija iekārtojušies pie miniatūrā galdiņa pie paša skatloga, Egils pašapmierināti turpināja: - Nu, atzīsti taču, šī ir tieši tāda vietiņa, par kādu sapņoji?! Monta sarauca pieri, atceroties sievišķīguma etiķetes pamatprincipu – pamatoti glaimi ir balzāms vīrieša dvēselei, un atbildēja pēc iespējas nevērīgāk: - Uzprasies uz komplimentiem? - Un tad vēl dzēlīgi piebilda: - Nu, atzīsti taču, uzprasies, lai Tevi tagad slavē?! – Vārdi plūda pār lūpām, bet Montas prātā dega doma, cik nelāgi - čalis tā centies, un īstenībā šī kafejnīca ir īsts brīnums, tiešām nereti sapņos kavējusies tādā vietiņā. Tā atgādināja Francijas Monmartru un mīlestību. Miniatūrās nezināmo autoru glezniņas pie sienas, klusināta mūzika un iespēja noraudzīties pilsētas kņadā, kura dotajā mirklī tevi nemaz neskar. Sapnis! Turklāt smarža liecināja par to, ka šeit dod labu kafiju.

Entuziasma spīdums Egila acīs bija pazudis un viņš uzmetis Montai vienu nāvīgu mirkli, tagad izlikās pētām dzērienu karti. – Ko pasūtīsiet? - Cafe Latte. – Melnu kafiju. – Tas būs viss? Varbūt varu piedāvāt kādu desertu? - Nē. – Nē, paldies!

Pauze kļuva neērta, vismaz Monta to tā izjuta ar savu mugurkaulu. – Zini, man likās tu būsi interesantāka, vilcienu kavētāja, - Egils ierunājās, vairs neskatīdamies uz Montu, bet drūmi vērodams garāmgājējus. – Ak, tā? – Monta atrauca un pie sevis nodomāja: nu tad tagad saņem, ko sēji, to tagad pati pļausi. Neko labāku nevarēdama izdomāt Monta pēkšņi pajautāja: - Esi lasījis Polu Eliāru? – Kas tas, dāmu romānu skricelētājs? – Es izskatos pēc tādas, kura lasa dāmu romānus. – Toč, neizskaties! Kas viņš ir? – Dzejnieks. Franču. Mēs taču esam Monmartrā, vai ne? – smaids atbruņo, Egils atsmaidīja un Monta turpināja: - „Tu sapņoji būt brīva es tevi turpinu Neko es nevēlos tik tevi mīlēt Spēj negaiss piepildīt ieleju Zivs piepilda upi Es radīju tevi pēc savas vientulības mēra Veselu pasauli kur paslēpties Dienas un naktis kad saprasties Lai tavās acīs redzētu vien to Ko domāju par tevi Un pasauli pēc tavas līdzības Un dienas un naktis kuru miju kārto tavi plaksti”. Es pūlos būt interesanta! – Abi iesmējās. Paldies Dievam, saspīlējums garām,- Monta nodomāja. Egils turpināja patētiskā, bet nebūt ne izsmējīgā tonī: - Un tad viņš lēnām paliecās mazliet uz priekšu, un viņu lūpas saskārās ilgā un kaislīgā skūpstā. – Nu ja, tā kaut kā! – Monta iespurdzās, bet iekšēji gribēja būt Egila iztēlotās meitenes vietā, kaut gan īstenībā jau nekādu jūtu viņiem nebija. Tikai divi Klubiņa biedri, kolēģi, nez’ kā vēl viņus abus varētu apsaukt?

Kaķēn, vakariņas gatavas! – vīrs noliecās un, notrausis izpūrušo matu ērkuli, noskūpstīja Montas pieri. Monta juta zināmu iekšēju neapmierinātību par iztraucēšanu no nomoda sapņa, bet paklausīgi piecēlās un devās uz ēdamistabu.

Turpinājums sekos ...

Dalies:
Novērtē: 5 (2)
Skatīts: 1048

komentāri

Jūlija

Spēles, ko spēlē pieaugušie (zorro)

Santa

Un turpinājums nesekoja. :(

Eriks

Jā, mēs gaidām turpinājumu!



Ko lasa citi?