Man šis stāsts sākās agrā bērnībā, kad mēs ar tēva Žiguli braucām uz Rīgu pa tā saucamo Ostrovas šoseju. Kad mamma teica, ka drīz būs pagrieziens uz Rēzekni, es kārām acīm uzmanīgi pētīju kreiso ceļa malu, jo tur bija jāpavīd koši krāsotai skulptūrai - lapsa un dzērve. Pagājis paprāvs laiks. Par padomju laiku var lasīt kā tādu pasaku ar morāli. Šoruden nolēmām uzmeklēt šo skulptūru.
Šodienu nolēmām pavadīt ārā dabā. Saule patīkami sildīja, termometra stabiņš dienas vidū pakāpās līdz +10C un sniega ne miņas. Kaut gan pie A mola Mangaļsalā vēl atradām dažas relikvijas - kūstošus ledus gabaliņus. Tā kā zaļumi vēl netraucēja un varēja redzēt, kur liec kāju, izložņājām krasta apsardzes artilērijas kazemātus un apskatījām artilērijas šāviņu pagrabus.
Esmu atkal saņēmusi e-pastu no Silvijas, un, pateicoties viņas atsūtītajām fotogrāfijām, turpinu neklātienē iepazīt Meksiku. Šoreiz varam ielūkoties Meksikas Dienvidaustrumos - Jukatanā.
Vārda dienā saņēmu mīļus un siltus sveicienus no Silvijas. E-pasta pielikumu šoreiz pildīja un sildīja Meksikas saule. Izrādās patreiz Silvija strādā Meksikas pilsētā Cancun par ekskursiju vadītāju. Tapušās fotogrāfijas nāk no Xcaret Mexico parka.
National Geographic izskatās šogad makten sasparojies un uzrīkojis nu jau otru izstrādi ar latviešu fotogrāfu darbiem „Mana pārsteidzošā Latvija”. Kopumā no plašā jēdziena „daba” autori izvēlējās savās fotogrāfijās attēlot vien floru, ar retiem izņēmumiem, kuros sižeta dominējošais objekts bija vai nu cilvēks, vai dzīvnieks.
„Daba ienāk tirdzniecības centrā”, šādi varētu raksturot žurnāla „National Geographic” fotoizstādi tirdzniecības centrā „Domina”. Apskatāma Stīva Makkarija „Afgāņu meitene”, zināms valdzinājums bija klātienē apskatīt arī Džima Brandenburga 1986. gadā uzņemto „Baltā vilka lēciens”.
Latvijas 94.dzimšanas diena un gaismas festivāls Staro Rīga šogad gāja rok rokā. Cilvēki, kas šo svētdien klīda pa Rīgas ielām, laukumiem, skvēriem, iegriezās kafejnīcās vai sildījās ar karstvīna glāzi starp amatnieku būdiņām, vienlīdz bija abu priecīgo notikumu dalībnieki.
Starp retajām sniega salām spraucas ārā zaļi asni, sniegpukstenīši zied pilnā sparā un debesis bezgalīgi zilas virs vēl aizsalušā Mazā un Lielā Ludzas ezera, virs senā pilskalna, baltajiem katoļu baznīcas torņiem un mums. Bet pie tilta, kas savieno abus ezerus, kuru ielokā atrodas Ļucina, rosās balto gulbju pāris.
Šoreiz pa nopietno. Esmu atlasījusi desmit fotogrāfijas ar dažādām Rīgas vietām – ēkām un pieminekļiem. Katrai no tām ir sava vēsture un nozīme pilsētas ainavā. Uzmanību – konkurss! Apskatiet bildes un uzrakstiem komentāros – kas tas ir vai bija un kur tas atrodas? Precīzākajam un zinošākajam atbildētājam dāvanā mīļlietiņa no iinuu.lv.
Mani allaž ir interesējusi, ja ne gluži ceļošana laikā, tad vismaz iztēlošanās, kā konkrētā vieta izskatījusies pirms gadsimta vai diviem un kā tā varētu izskatīties nākotnē. Kādu dienu vienkārši ņēmu rokās fotoaparātu un apstaigāju centru, lai iemūžinātu dažas Rīgas ielas, ēkas un laukumus un vēlāk salīdzinātu ar Letonikas datu bāzē uzietām pagātnes fotogrāfijām. Jāsaka, atklāju daudz interesantu detaļu.
