Visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu
Nē, tas nebūs stāsts par Paulu Koelju grāmatām, bet gan par autora radītā tēla Gaismas bruņinieka pasaules uzskatu - ja Tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu. Jo reizēm ir dzīvē brīži, kad, lai ko Tu darītu un lai ar kādu sparu rautos uz priekšu, kājas slīgst it kā purvā, uzrodas nez no kurienes visādi traucēkļi un “labvēļi”. Savukārt ir brīži, kad liekas ir kāda vienota pasaules dvēsele vai kopēja cilvēces apziņa, kas nolasa Tavas karstākās vēlmes un steidz Tev palīdzēt. Pazīstamas sajūtas?
Neviļus sāc uzdot jautājumu, kāpēc tā notiek? Vai es pirmajā gadījumā daru kaut ko nepareizi? Prāts sāk meklēt racionālus un iracionālus pamatojumus, jo prātam vienmēr un visu ir jāizskaidro. Varbūt nepareizā mēness fāze (dilstošais vai tukšais, ziniet), magnētiskās vētras vai skauģa acss (latvieši joprojām tic raganām, nopietni, tic ne pa jokam)?
Uz pesimismu vērsti cilvēki, pat izdara secinājumus vai pat ar neapzinātu iekšēju prieku konstatē faktu - lūk tā, es zināju, es jutu, ka tieši ar mani tas notiek un tieši visnepiemērotākajā brīdī. Nu, kāpēc es esmu vienīgais tas nelaimīgais? VISI apkārt ir veiksmīgi un apmierināti ar dzīvi, viņiem gan viegli, viņiem nav šādu bezjēdzību kā man.
Turklāt mums patīk analizēt un visādi “ķidāt” savu (arī citu) negatīvo pieredzi, neveiksmes vai kļūdas, jo redz, mēs no tā visa mācāmies. Bet kā būtu, ja mēs tik pat rūpīgi analizētu šos pozitīvos veiksmes brīžus? Vai to nepaliktu arvien vairāk? Ja pieņemam apgalvojumu - no pieredzes mācāmies, tad varam mācīties un vairot arī pozitīvos brīžus.
Viņa man izteica komplimentu par veiksmīgu uzstāšanos. Viņš man palīdzēja sakontaktēt cilvēku, ar kuru meklēju tikšanos. Viņš saglabāja vēsu prātu un cieņpilnu komunikāciju, kaut arī projekts nevirzījās uz priekšu un abām pusēm bija jāveltī vairākas stundas vakaros un brīvdienās ārpus darba laika. Tu jūties tik labi, ka Tev blakus ir šādi cilvēki, vai ne?
Šķiet vienīgā recepte staignāja brīžos ir atcerēties šo jauko sajūtu, kas pārņem, kad saproti – Tev apkārt it tik daudz pozitīvu un palīdzēt gribošu cilvēku! Bet, vai vienīgā recepte? Vai vispār padomi, ieteikumi, metodes var būt universālas un derīgas VISIEM? Apskatīsim vēl vienu teoriju, kuru dzirdēju labi pasen kādā seminārā.
Ja veiksmes un neveiksmes ir priekšnoteikti lielumi, un dzīves (dzīvības) ritms ir kā parabolas līkne – uz augšu, uz leju, un atkal uz augšu, uz leju, un tā bez apstājas visas cilvēka dzīves cikla garumā. Tad cilvēkam kā dzīvai būtnei un kosmosa daļiņai ir nenovēršamas šādas svārstības, citādi, iestājoties taisnai nemainīgai līknei, cilvēks kā dzīvs organisms izbeidz pastāvēt.
Kā jau pamainīji, vērīgo lasītāj, es tekstā ironizēju par "visi", "visiem", "visu". Prasmes vispārināt mums ir apbrīnojamas. Vai Tu esi laimīgs cilvēks? (mani vienmēr samulsina šis jautājums) Šodien jā, vakar nē, pirms stundas jā, pēc divām stundām, iespējams, ka nē. Viņš ir labs vai slikts cilvēks? Situācijā A viņš bija labs, bet situācijā B bija slikts, kāds viņš būs situācijā C? Turklāt man viņš situācijā A bija labs, manam kolēģim slikts.
Pēdējos gados manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka tam, kam mēs ticam, tas ir gan labs, tas palīdz, tas strādā, tas iedvesmo, tas dod enerģiju utt. Pilnīgi vienalga kāda mācība vai teorija vai filozofija – zinātniska vai pseidozinātniska, reliģiska vai kritiska, “trendīga” vai “oldskūliska”. Tici tam, ka tad, kad Tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule slepus sadosies rokās, lai Tev palīdzētu. Un tā būs. Un tas nav nekas jauns zem saules.
komentāri