Šo trešdien Rīgā viesojās ESPA zīmola dibinātāja Sjūzana Harmsvorta. Šarmanta 72 gadus jauna dāma pilna vitalitātes un reizē pārdomātas un gadiem uzkrātas dzīvesziņas. Viņas filozofija, kas atspoguļojas ESPA viesnīcās visās pasaules malās, ir apzinātība (mindfulness). Ko tas īsti nozīmē un kā tas saistās ar izskatu?
Nē, tas nebūs stāsts par Paulu Koelju grāmatām, bet gan par autora radītā tēla Gaismas bruņinieka pasaules uzskatu - ja Tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu. Jo reizēm ir dzīvē brīži, kad, lai ko Tu darītu un lai ar kādu sparu rautos uz priekšu, kājas slīgst it kā purvā, uzrodas nez no kurienes visādi traucēkļi un “labvēļi”. Savukārt ir brīži, kad liekas ir kāda vienota pasaules dvēsele vai kopēja cilvēces apziņa, kas nolasa Tavas karstākās vēlmes un steidz Tev palīdzēt. Pazīstamas sajūtas?
Šī ir biogrāfiska filma, kas stāsta par ebreju izcelsmes vācu politikas teorētiķi, publicisti un filozofi Hannu Ārenti un viņas dzīves posmu ASV, kad viņa gatavoja reportāžu sēriju The New Yorker par kara noziedznieka Eihmana prāvu Jeruzālemē. Raksti sacēla lielu ažiotāžu sabiedrībā. Viņa atļāvās distancēties no nacionālās piederības un filozofēja par ļaunumu.
Uzmanība ir enerģija. Kad kāds uzlūko jūs ar mīlestību, viņš dod jums barību – ļoti izsmalcinātu barību. [..] psihoanalītiķi izmanto šo vajadzību pēc uzmanības, jo psihoanalītiķis ir profesionāls uzmanības sniedzējs.
Laimes jēdziens ir daudz cilāts gan filozofijā, gan psiholoģijā, gan ētikā. Laime skatīta gan kā pastāvīgs cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, gan kā mirkļa eiforija, uzplaiksnījums. Vakar uzdūros dokumentālajai filmai, kur laimes stāvoklis tika analizēts pasaules valstu, nāciju sakarā. Pēc sakrāto datu analīzes izveidota arī laimīgāko un nelaimīgāko nāciju pasaules karte.
Laiks ir ārkārtīgi subjektīvs jēdziens, neskatoties uz to, ka sen zinātnieki ir formulējuši tā definīciju, skaitīšanas vienības un cilvēces nodzīvotos mirkļus skaita precīzākais atompulkstenis pasaulē (tie miljona gadu laikā tie atpaliek ne vairāk par 1 sekundi). Tā vien šķiet, ka cilvēks izdomājis laiku, lai varētu kontrolēt citus un sevi, lai varētu nosodīt un pārmest citiem un sev, ka kaut kas nav noticis īsti laikā.
Visiem zināma patiesība – ieradumam liels spēks. Vai tas ir labi vai slikti pakļauties ikdienas ieradumiem, vai arī būtu tie ik pa laikam jāmana? Ieradums īstenībā ir atsvabinājums no izšķiršanās, ko citādi nāktos nemitīgi veikt. Tikai tāpēc, ka liela dzīves daļa norisinās pati no sevis bez kādām pārdomām, atbrīvojas spēki, lai varētu intensīvi nodarboties ar neierasto.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Apziņa, ka mums kaut kas pieder, dara mūs laimīgus. Jo vairāk un jo kvalitatīvāku objektu vai subjektu pieder, jo labsajūta tiek kāpināta. Taču, jo vairāk nostiprinās pārliecība, ka man tas pieder, jo lielāka kļūst atkarība.
Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā. "Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.