Septiņi vīri pingvīnu vidū. M.Marē

Kad 1951. gada rudenī Mario Marē un trīs viņa biedri atstāja Franciju un devās uz Antarktīdu, viņi nodzīvoja Adeles zemē trīs vasaras un divas ziemas. Šī bija trešā Francijas ekspedīcija uz Antarktīdu. Stāsts ir par polārpētnieku ikdienu un sadzīvi kāda valdīja atrodoties Antarktīdā. Par to, ka putenī devās izbraucienos, veica novērojumu un pētījumus. Un, protams, - pingvīni.

Kad 1951. gada rudenī Mario Marē un trīs viņa biedri atstāja Franciju un devās uz Antarktīdu, viņi nodzīvoja Adeles zemē trīs vasaras un divas ziemas. Šī bija trešā Francijas ekspedīcija uz Antarktīdu.

Stāsts ir par polārpētnieku ikdienu un sadzīvi kāda valdīja atrodoties Antarktīdā. Par to, ka putenī devās izbraucienos, veica novērojumu un pētījumus. Un, protams, - pingvīni.

Daži zīmīgākie citāti:

Čārlija Čaplina gaitā veseliem simtiem pastaigājas dīvainie Adeles pingvīni - mazi garīdznieciņi ar baltām apkaklēm. (25.lpp)

 

Vakarā bieži vien atrodam uz galda mūsu biologu eksperimentu upurus; tie parādās ēdienu kartē ar kārdinošu nosaukumu "Imperator pingvīns a la Waterloo", Taču nepatīkamā zivju piegarša, kuru nespēj izgaisināt par spēcīgi vircotā vīna mērce, neļauj mums pienācīgi novērtēt šo ... imperatora maltīti! (54.lpp)

 

No ūdens putni uzspurdz uz ledus gabala, apmēram tā, kā no pirkstos saspiestās olīvas izsprūk kauliņš. (71.lpp)

 

Zinātnieki šo putnu apzīmē ar neparasto nosaukumu Aptenodytes forsteri, par godu pētniekam Forsteram, kas pirmais bija uzskicējis šī pingvīna attēlu. Imperator pingvīns ir 110 - 115 centimetrus garš, mērojot no knābja līdz kājām. Šādu garumu tas sasniedz, ka tas iztiepts visā garumā vai arī kad tas nobeidzies. Īstenībā dzīvs un stāvošs pingvīns ir mazliet uzkucis, tā garums nepārsniedz 80 centimetru. Putna svars ir no 25 līdz 40 kilogramiem. Taču atkarībā no gada laika svara svārstības ir ļoti lielas.

Imperator pingvīna apspalvojums ir neparasti krāšņs gan krāsu bagātības ziņā, gan ar atšķirīgo krāsu izcilo saskaņu. Mugura tam ir pavisam zila, tumši zila ar sudrabainiem atspulgiem. Galvvirsa ir visa melna, un šī ahāta cepurīte noslīd uz vaigiem, zodu un zem kakla. Viss pārējais ķermenis - vēders un spārnu priekšējā daļa ir žilbinoši balta. Bet vissmalkākais rotājums ir dzeltenais lāsumiņš abpus kaklam un galvai, ka no zeltaina toņa pāriet oranžā. Krāšņāku un izmeklētāku svētku tērpu nemaz nevar iedomāties. (72.lpp)

 

Daži soļi uz vienu, daži uz otru pusi, daži spārnu vēcieni, galvas palieciens pa labi, tad pa kreisi, un pēc tam divas stundas pilnīgas nekustības, atkal trīs soļi, un tā tālāk... (97.lpp)

 

Prevo atvedis divus pingvīnu mazuļus uz baraku. Vienu, izveicīgāko, mēs nosaucām par Arturu, bet otru par Nelaicīti. Tie ļauj sevi barot kā rātni bērni un nemaz nekautrējas. Līdzko mēs pakustamies, pingvīnēni seko pa pēdā un spalgi kliedz, neatkāpdamies ne par naga tiesu, un izrāda tieksmi doties turp, kur siltāks. (165.lpp)

 

Tāpat  kā mēs, tie ir ziņkārīgi, tāpat kā mums, tiem gribas visu redzēt, un, līdzko tie ierauga kaut ko neparastu, piemēram, cilvēku, metas to apskatīt. Taču, tikko pieejam tiem pārāk tuvu un mēģinām pieskarties, tie laižas lapās, mūk ko kājas nes. Blaukš! Tie noveļas garšļaukus, to krūteža izvirzās kā slēpju gals, un šļūcošā slīdējumā - tobagganing - tie bēg prom, airēdamies, ko spēj, ar saviem spārniem. (168.lpp)

 

Varbūt lasītājam radīsies jautājums, kālab jāstāsta stāsts, kurā nav nekādu notikumu, kālab jārunā par dienām, kuras šķiet gauži līdzīgas cita citai, kālab jāklāsta par tādu darbu, kas ir viena vienīga pacietības un izturības, nesteidzības un piesardzības pārbaude. Un tomēr tas bija vajadzīgs, kaut vai tādēļ vien, lai pareizi atainotu dzīvi Antarktikā. Tas bija nepieciešams, lai lasītājs, kas alkst patiesības, pārliecinātos, ka tieši šī vienmuļība, nesteidzība un garlaicība, šī piespiedu bezdarbība, šie izrāvieni par dažiem kilometriem no vienas klajas, drūmas un sniegainas vietas uz otru tādu pašu, šī došanās sniega vētrā, kad diena kļūst tumša kā nakts, ir mūsu īstā dzīve. (183.lpp)

 

Knābjus izslējuši, šie mazie bezkauņas ar neremdināmu ziņkāri acīs - apaļās kā dāmu zābaku podziņas - izturējās pašapzinīgi kā īsti saimnieki un atkal ieradās šais vietās, kas tiem piederējušas kopš mūžīgiem laikiem. Šīs mazās būtnes allaž spēj mani uzjautrināt. Šo pašapzinīgo pilntiesīgo zemes īpašnieku stāja man neviļus lika iedomāties dižciltīgos lordus, kas ziemu pavada Bermudu salās, bet vasaru savās senču pilīs Skotijā vai citur. (184.lpp)

 

Pingvīnu melnais spalvu tērps, - es uzdrīkstētos teikt "melnā sutana", - un baltā krūteža padara tos pārsteidzoši līdzīgus gan operetēs attēlotajiem garīdznieķeļiem, gan kafejnīcu viesmīlīšiem. (185.lpp)

 

Ligzdu būvēšanas laikā Adeles pingvīnus pārņem īsts trakums. Var redzēt, kā putni nes knābī oļus un liek tos ligzdā, bet, tiklīdz pagriež tai muguru, pie ligzdas metas klāt viņu kaimiņi un paķer oļus. Tā putni cits citu apzog. Šī nepārtrauktā kustība, kad oļi ceļo no vienas ligzdas otrā, bet tās atkal nākamajā, šī nemitīgā iešana un nākšana atgādina it kā kolektīvu rotaļu, kurā piedalās visa pingvīnu saime. (186.lpp)

 

Galvenā bāze ar prieku vēstī jums, ka piedzimis pirmais Adeles pingvīnu mazulis. Arturs izveidojies par imperator pingvīnu jaunekli un dzied jau kā pieaudzis. (213.lpp)

 

Imperator pingvīnu kolonijā putni pēc sirds patikas metās ūdenī gluži kā sienas pulksteņu svaru bumbas, peld kraulā, lēkā pa peldošajiem ledus gabaliem un purina sidrabainām lāsītēm norasojušās spalvas. Arī Adeles pingvīni nododas peldēšanas priekiem, bet varbūt pārāk tuvā saskare ar jūras leopardiem padarījusi tos piesardzīgākus:  līdzko kāds putnu bariņš aizsoļo līdz peldošā ledus gabala malai, tas pirms niršanas apstājas. Barvedis vilcinās, un šķiet, ka biedri to steidzina lēkt. Beidzot tas ienirst ūdenī, un visi pārējie noskatās, vai nenotiek kaut kas neparasts. Ja šis "izmēģinājuma trusītis" tiek sveikā cauri, tad ūdenī metas visi pārējie! Adeles pingvīni nirst jūrā varen sparīgi. Lai tiku laukā no ūdens, tie metas tur, kur peld ledus gabals, un pāris metru attālumā no krasta izspurdz, burtiski "izsprāgts" ārā, nolaizās zemē uz krūtežas un izbeidz savu lidojumu ar slīdošu kustību. (216.lpp)

Dalies:
Novērtē: 5 (2)
Skatīts: 500

komentāri



Ko lasa citi?