Ilūzija

Katru rītu, ejot uz darbu, rokās nesu iedomātu baltu rožu klēpi. Atveru durvis, pasaku skaļi – Labrīt! – un domās katram pasniedzu vienu ziedu. Diena var sākties. Ārprāts, Jānis atkal nokavēja! Un man pāri nav palikusi neviena roze... Uzmetu viņam vienu stigru mirkli. Zinu, viņš to sajūt. Nu nē, galvenais nedusmoties, rītdien jābūt uzmanīgākai un jānes vienai rozei vairāk.

Katru rītu, ejot uz darbu, rokās nesu iedomātu baltu rožu klēpi. Atveru durvis, pasaku skaļi – Labrīt! – un domās katram pasniedzu vienu ziedu. Diena var sākties. Ārprāts, Jānis atkal nokavēja! Un man pāri nav palikusi neviena roze... Uzmetu viņam vienu stigru mirkli. Zinu, viņš to sajūt. Nu nē, galvenais nedusmoties, rītdien jābūt uzmanīgākai un jānes vienai rozei vairāk.

Nākamā diena. Labrīt! – Apstaigāju domās visus ofisa galdiņus un pasniedzu baltu rozi. Pusdienlaikā, skrienot uz virtuvīti garām kādam galdam pēc kārtējās kafijas devas pamanu kolēģe manu rozi nosviedusi blakus uz palodzes un tā kondicioniera pūstā karstā gaisa ietekmē galīgi beigta izskatās. Manī atkal sarosās īgnums – es taču tikai labu gribēdama ... Nekas, rītdien šai kolēģei jāuzdāvina divas rozes, varbūt to otru viņa tomēr vīžos ielikts vāzē.


Klik, klik, manu zābaciņu papēdīši atbalsojas tukšajā gaitenī. Labrīt! – Dāvinu katram domās vienu, dažam divas rozes, vērīgi ielūkojos sejā. Viss ok, darbojamies, mums viss izdodas! Atskan zvans, saruna ar klientu, veiksmīgs darījums. Šodien man veicas! Noteikti vajadzētu vēl paspēt piezvanīt un noskaidrot, kas gaidāms līguma slēgšanā ar to vakardienas klientu. Paceļu acis ... bet ofisā nevienas pašas baltās rozes.

Dalies:
Novērtē: 3 (11)
Skatīts: 3411

komentāri

gerda

Tas izklausās pēc "Kaķīša dzirnaviņām" - Dariet tiem tikai labu, jo kāpēc vairot pasaulē sāpes un ciešanas. Lai vairojas prieks.
Tāda nostāja "es taču tikai labu gribēdama" nevienmēr nostrādā. Dažreiz jārīkojas drakoniski, pat nežēlīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem, lai panāktu savu. Tā lūk!

Jūlija

Aizkustinoši! Tiešām nekad nezini kas lācītim vederā...

iinuu

Šo paņēmienu - dāvināt kādam domās, ko labu - izstāstīja mana labākā draudzene, mēģinu īstenot, bet, protams, ne vienmēr sanāk, dažreiz dusmas, īgnums ņem virsroku.

Jūlija

Tiešām? Nu iinuu un dusmas, manā skatījumā, ir kaut kas nesavienojams ;)

Danaki

Biznesa un dzīves likumi ir drakoniski. Domu dāvana attīra tevi pašu, kas ir būtiski, lai neiestigtu dzīves negācijā. Tev gāž virsū dusmas, citu neapmierinātības, dzīves dārdzību utt. Ja tu uzņem sevī tikai to, tu apaudz ar negatīvo kā koks ar piepēm. Tādēļ uz katru negāciju domās jācīnās ar pozitīvo. Ja bizness prasa reāli rīkoties pēc biznesa likumiem, tu, protams, tā rīkojies, bet ne jau tādēļ tu vēli kādam cilvēkam ļaunu. Līdzcilvēkam jebkurā situācijā jāvēl tikai labais.
Lai nu kā - agresija vienmēr veicinās agresiju un saēdīs tikai pašu tās radītāju.



Ko lasa citi?