Lai jau notiek, ja jau viss mans brīvais un nebrīvais laiks pārņemts ar darbošanos savā uzņēmumā, tad rakstīšu par savu ikdienu. Iespējams, kādam būs interesanti palasīt insider-es stāstus par rekrutēšanas ikdienu.
Šajās brīvdienās pēc ilgiem laikiem apmeklējām Forum Cinemas, lai nobaudītu nesen klājā nākušo detektīvkomēdiju “Kriminālās ekselences fonds”. Filmai līdzekļi tika savākti pūļa finansējuma kampaņā un tajā nespēlē profesionāli aktieri. Neskatoties uz to visu, filma sanākusi profesionāla un garšīga. Lomu atveidotāji gana kolorīti, tāpēc vēlējos par viņiem uzzināt vairāk. Izrādās informācija oficiālajos avotos gana skopa, nācās līdzīgi kā detektīvam vākt pierādījumus pa visu plašo tīmekli.
Mūžsens jautājums – vai katram cilvēkam, katrām attiecībām ir liktenis, vai cilvēks brīvs savā izvēlē mainīt likteni, vai arī cilvēks izvēlas to, ko nevar neizvēlēties, jo tas dziļi sakņojas viņa būtībā.
Esmu dzimusi vienā datumā ar Vivjenu, tikai trīsdesmit sešus gadus vēlāk, citā valstī un citā politiskajā iekārtā. Viņa, šķiet, pasteigusies vismaz par gadsimtu un apgriezusi pasauli kājām gaisā. Viņā ir kaut kas no Z paaudzes vai pat vēl tālākas nākotnes paaudzes – vienaldzība pret autoritātēm, modes jēdziena kā tāda nepieņemšana (kuru tā vispār interesē), vecuma robežu nojaukšana, drudžains saudzīgums pret planētas resursiem. Un, ak jā, Auna zvaigznājā dzimušo spīts, spilgtums pašizpausmē, vēlme konfrontēt ar visiem un visu.
Vai mūsdienās ir viegli tikt pie interneta pieslēguma mājoklī? Ziniet, tas ir seriāla vērts divu nedēļu stāsts ar nesapratni, kāpēc šajā procesā tiek tērēts tik daudz cilvēkresursu, enerģijas un laika. Turklāt kompānija uzstāj uz norēķiniem skaidrā naudā.
Novembris ir īsts patriotisma un nacionālā lepnuma mēnesis, kad daudzi piesprauž pie mēteļa atloka sarkanbaltsarkano lentīti, iededz piemiņas svecītes par tēvzemes aizstāvjiem, svinīgos pasākumos dzied himnu un atceras vēstures notikumus. Tie nav tipiski apsveikuma kartīšu rakstīšanas svētki, taču dzeja noder arī šajos svētkos, Latvijas piemiņas dienā un dzimšanas dienā.
Atklātums un caurspīdīgums ir labs, nebaidieties no tā. Atsakieties no sava nevajadzīgā privātuma. Tehnoloģijas jūs pasargās, ja jūs paši sevi nesargājat un par sevi nerūpējaties. Tās neļaus jums nomirt negadījumos, tās kontrolēs jūsu sirdsdarbību, ārstēs slimības un sabalansēs uzturu un fiziskās aktivitātes, pasargās no ļauniem un citādi domājošiem cilvēkiem. Jūs dzīvosiet aplī (lokā) un būsiet tā daļa.
Filma vietnē IMDb novērtēta ar gandrīz labi, respektīvi, ieguvusi samērā zemu vērtējumu. Tā, iespējams, arī varētu būt, ja vērtē no mākslinieciskā vai sižeta viedokļa. Taču piesaistīja pašas filmas ideja, kas ir vēl viens, jāsaka, gana ticams mēģinājums skaidrot, kas notiek ar cilvēka zemapziņu pēc nāves.
Nē, tas nebūs stāsts par Paulu Koelju grāmatām, bet gan par autora radītā tēla Gaismas bruņinieka pasaules uzskatu - ja Tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu. Jo reizēm ir dzīvē brīži, kad, lai ko Tu darītu un lai ar kādu sparu rautos uz priekšu, kājas slīgst it kā purvā, uzrodas nez no kurienes visādi traucēkļi un “labvēļi”. Savukārt ir brīži, kad liekas ir kāda vienota pasaules dvēsele vai kopēja cilvēces apziņa, kas nolasa Tavas karstākās vēlmes un steidz Tev palīdzēt. Pazīstamas sajūtas?
Šo grāmatu Paulu Koelju sarakstījis kā viņa-autore, respektīvi no sievietes skatpunkta. Trīsdesmitgadīgas veiksmīgas žurnālistes stāsts, kura dzīvo Ženēvā un kurai ir ideāla ģimene – vīrs, divi bērni, skaista māja labā rajonā, rimta, sakārtota un paredzama dzīve. Laimīga dzīve. Taču pienāk brīdis, kad viņu sāk nomocīt jautājums: “Vai tas ir viss?”. Viņu pārņem nesaprotamas bailes.