Šajās brīvdienās pēc ilgiem laikiem apmeklējām Forum Cinemas, lai nobaudītu nesen klājā nākušo detektīvkomēdiju “Kriminālās ekselences fonds”. Filmai līdzekļi tika savākti pūļa finansējuma kampaņā un tajā nespēlē profesionāli aktieri. Neskatoties uz to visu, filma sanākusi profesionāla un garšīga. Lomu atveidotāji gana kolorīti, tāpēc vēlējos par viņiem uzzināt vairāk. Izrādās informācija oficiālajos avotos gana skopa, nācās līdzīgi kā detektīvam vākt pierādījumus pa visu plašo tīmekli.
Mūžsens jautājums – vai katram cilvēkam, katrām attiecībām ir liktenis, vai cilvēks brīvs savā izvēlē mainīt likteni, vai arī cilvēks izvēlas to, ko nevar neizvēlēties, jo tas dziļi sakņojas viņa būtībā.
Filma vietnē IMDb novērtēta ar gandrīz labi, respektīvi, ieguvusi samērā zemu vērtējumu. Tā, iespējams, arī varētu būt, ja vērtē no mākslinieciskā vai sižeta viedokļa. Taču piesaistīja pašas filmas ideja, kas ir vēl viens, jāsaka, gana ticams mēģinājums skaidrot, kas notiek ar cilvēka zemapziņu pēc nāves.
Amerikāņu politiskās drāmas seriāls House of Cards jeb Kāršu namiņš pilns nežēlīga pragmatisma, manipulēšanas, jebkuru vispārcilvēcisko vai reliģisko vērtību ignorēšanas, bet arī globālas stratēģiskas domāšanas un sulīgu izteicienu pilns. Te būs galvenā varoņa ASV Demokrātiskā partijas politiķa Frenka Andervuda izteicieni.
Vēl viena filma kā saldais ēdiens tārpiņam domu grauzim. Emocionālā un vizuāli baudāmā ziņā maz saistoša, taču vēl viens mūsdienām aktuāls, būtisks aicinājums aizdomāties - cik patiesībā ļauns vai cik bezmugurkaulisks vai nekritiski domājošs var būt cilvēks autoritātes un sabiedrības nospiedošā viedokļa priekšā.
Filma par attiecību samezglojumiem, trīsstūriem un izvēli, kas ne tik viegli izdarāma, jo esošā vieta vai esošā pozīcija ir daudz ērtāka, drošāka un tuvāka, nekā kas jauns un nezināms, kaut arī izsapņots un iekārots. Filmas apakšvirsraksts "...как же быстро ты живешь" iespējams visveiksmīgāk raksturo kontrastu starp varoņu dzīves ritējumu un tavernu, kurā laiks ir it kā apstājies.
Kā izrādījās, Twitter tauta uz šādu ēverģēlību jeb Twitter flashmobu visai naski pavilkās, kā rezultātā tika radīti vairāki simti atvasināto filmu nosaukumu. Gan asprātīgu, gan smieklīgu, gan ne tik jautru.
Galvenais varonis filmas beigās uzdot būtisku jautājumu – vai tam ir nozīme? Karā jau netiek nogalināts ne igaunis, ne čečens, ne gruzīns, ne krievs, karā tiek nogalināti vienkārši cilvēki, kuriem katram ir sava dzīve, mīloši cilvēki, vecāki vai bērni. Karš paņem visu, nāvei nav nacionalitātes. Kapam nav nacionalitātes.
Šī ir biogrāfiska filma, kas stāsta par ebreju izcelsmes vācu politikas teorētiķi, publicisti un filozofi Hannu Ārenti un viņas dzīves posmu ASV, kad viņa gatavoja reportāžu sēriju The New Yorker par kara noziedznieka Eihmana prāvu Jeruzālemē. Raksti sacēla lielu ažiotāžu sabiedrībā. Viņa atļāvās distancēties no nacionālās piederības un filozofēja par ļaunumu.
Šajā uzskaitījumā gribētu padalīties ar pagājušā gadā izražotām un redzētām filmām, kuras atzinām par labām esam, izejot no principa – uzrunāja vai nu no filozofiskās domas, vai nu literatūrvēsturiskā, vai tīri vizuāli baudāmā viedokļa. Parasti šādiem uzskaitījumiem tiek pārlaists skatiens, lai pārliecinātos, ka viss no tā ir redzēts.
