Valentīna dienas priekšvakarā bišku no retro un mīlestības. Itāļu mūziķa Umberto Tozzi dziesma „Ti amo” jeb „Es tevi mīlu” 1977.gadā burtiski apbūra visu Eiropu un tālu aiz tās robežām. Dziesma bija izdota līdz ar pārējām albūmā „È nell'aria...ti amo”, bet tās popularitātes fenomens ir apbrīnojams.
Pizzica ir uzrunājoša, ļoti ritmiska un „lipīga” itāļu mūzika un deja. Pirmo reizi pizzicu izdzirdēju mākslas filmā Ne Te Retourne Pas (2009) ar divām lieliskām aktrisēm Monica Bellucci un Sophie Marceau galvenajās lomās, kad varone Jeanne , mēģinot atcerēties savu pagātni un meklējot sevi, ienāca itāļu mājā, kur noritēja svinības. Sākotnēji deja bija kā flirts starp nepazīstamu vīrieti un sievieti, vēlāk pārrauga sāncensības dejā starp divām sievietēm. Uzmeklējot tīmeklī un palasot dejas aprakstus, izrādās šis īsais filmas fragments ļoti labi atspoguļoja dejas būtību.
Gribu ieteikt iegriezties lielveikala «Galleria Riga» 5.stāvā, kur līdz š.g. beigām apskatāma kolumbiešu fotogrāfa Camilo Echeverri un klausāma Lindas Leen audioizstāde „DIVI”. Šīs ceturtdienas pēcpusdienā biju pavisam viena telpā, nekas netraucēja baudīt man visnotaļ pieņemamo saspēli – fotostāsts + mūzika. 13 lielformāta melbalti foto krāsainās prožektoru gaismās rada zināmu atelpas, klusuma, rimtuma un ieklausīšanās sevī brīdi paskaļās pilsētvides centrā. Pie katras fotogrāfijas austiņas, ar tajās skanošo mūziku no Lindas jaunā albūma. Manuprāt , skatāms, nepompozs un izdevies projekts. Uzrunāja darbs “Electric Kiss”.
Nogurušajiem no holivudiskās spozmes un dažbrīd jūtu sekluma, iesaku noskatīties kaut ko no vecajiem gabaliem. Čigānu izcelsmes franču režisora Tony Gatlif muzikāli dokumentālā filma „Latcho Drom” (1993) (čigānu valodā „Labais ceļš”). Tajā parādīts čigānu ceļš cauri dažādiem laikiem un gadalaikiem, cauri vairākām valstīm un kultūrām, sākot no Indijas līdz Spānijai, izejot cauri Ēģiptei, Turcijai, Rumānijai, Slovākijai, Ungārijai un Francijai. Katrs ceļa posms tiek izspēlēts un izdziedāts, atspoguļojot savdabīgo čigānu sadzīvi, tradīcijas, dzīves ritējumu, amatus, pasaules uztveri.
Pēc flamenko dzimtas koka skatoties, tangos cēlies galvenokārt no čigānu mūzikas atzara. Tas pamato asas akcentētas kustības, spalgu skanējumu un izpildījuma koncentrēšanos tieši uz ritmu, nevis uz skanējuma melodiskumu. Dziedājums vai deja parasti iesākas ar plaukstu sišanu iepriekš minētajā ritmā un seko visa izpildījuma laikā, akcentējot kulminācijas un atslābuma momentus.
Cilvēki domā, bet Dievs dara. Šovakar, 17.jūnijā, Vērmanes dārzā bija paredzēts koncerts smagi sasirgušā rokgrupas “Līvi” mūziķa Jāņa Groduma atbalstam, bet sanāca piemiņas vakars. Iedegtas svecītes, ziedi, mūziķa portrets prožektoru gaismās, liktenīgie datumi (10.VI.1958. - 15.VI 2010.) un vairāku populāru un mazāk populāru mūziķu uzstāšanās uz skatuves. Daži aizdedzināja šķiltavas liesmiņu un šūpojās mūzikas ritmā, daži dungoja līdz, citi meta kastē ziedojumus mūziķa atceres vietas ierīkošanai, vēl pāris dejoja, kāds nobirdināja pa asarai. Līvi mūžam dzīvi, nezāles neiznīkst ...
Ķermeņi mijas, steidzīgi soļi iet garām, nemitīgi garām pa peļķēm, nejauši neko nepamanoši skatieni. Vai esmu viens šai pilsētā, šai pasaulē, vai arī ar mani vienmēr ir kāds, kas mani sargā? Kāds iekšējs spēks, kāda gaisma, kas ļauj kūniņai pārdzimt taurenī. To var nosaukt arī par Dievu. Kad esi atradis to sevī, iemīlējis sevi, tad vari pacelt acis uz otru un iemīlēt Dievu otrā cilvēkā. Taureņi tiecas uz gaismu, cilvēki uz mīlestību.
Visiem grupas „Rammstein” un industriālā metāla faniem š.g. 4.marts ir liela diena, kad viņu elki kāps uz skatuves tepat Rīgā ar tuvu un tālu izdaudzināto uguņošanu, skandalozo skatuves tēlu un nemazāk provokatīviem dziesmu tekstiem. Seši vīri labākajos gados darīs visu, lai skatītāju pūlim tiktu spēcīgs emocionāls un kāds vēl tik ne pārdzīvojums. Šeit izveidoju tādus improvizētus CV par katru no ramštainiešiem ar iespēju paskatīties mazliet aiz komerciāli veiksmīgi izveidotā skatuves tēla.
Filma gardēžiem, kur atklājas ārkārtīgi veiksmīgs vizuālo un skaņas gleznu salikums. Tāpēc pievelk nevis jel kāda aizraujoša sižeta dēļ, bet gan mūzikas, ritmu un smalku jūtu attēlojuma ziņā. Stāsts ir ārpus vietas un ārpus laika. Šī māja un šie cilvēki varētu būt jebkur, kur viņiem būtu lemts satuvināties un sajust radniecīgu dvēseli.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Šoreiz jauno gadu sagaidījām nevis pie vai zem eglītes mājās, bet gan pasākumā RELIVING LEGENDS NYE PARTY, kas notika Andrejsalas „Peldošajā darbnīcā”. Īstenībā afišu tīmeklī pamanīju tikai 30.decembra pēcpusdienā un pēdējā brīdī izlēmu nopirkt biļetes. Iedvesmojos no domas, ka varēsim vērot pusnakts salūtu no kuģīša klaja un padejot dzīvās mūzikas pavadījumā.