Ceļojuma dienasgrāmata. 4.diena. Lisabonas izbaudīšana. Fado.
Tā bija pēdējā diena Lisabonā, un nolēmām to pavadīt vairāk vai mazāk bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām un veltot laiku jebkam, kas uzrunā acis un sirdi. Savu gājienu Praça do Comércio virzienā sākām gana agrā stundā. Pilsēta vēl laiski snauduļoja, logu aizvērtņi joprojām stāvēja ciet, ielas vēl glabāja vakardienas drazas, mazo veikaliņu un kafejnīcu saimnieki nesteidzīgi rosījās, pārcilājot tikko piegādātās preču kastes. Šaurās ieliņas veda zemāk un zemāk no kalna lejā.
Pagājām garām parkam, kurā pastaigājās un bez rimtas dziedāja ... gaiļi. Ko nu teiksi, viens no Portugāles simboliem. Tie izklausījās it kā sašutuši par to, ka saule jau augstu gaisā, bet lisabonieši pat nedomā vēl posties ārā no mājām. Pagājām garām piemineklim, kura pakāje bija pilna ar baltām aprakstītām plāksnēm, kas īstenībā atgādināja kapu plāksnes. Hm, dīvains piemineklis.
Acij neierasta bija arī katoļu baznīcas Igreja de São Domingos iekšiene – pelēcīgās sienas noplukušas, kolonas it kā smagiem lemešiem izdangātas, vairākas altārgleznas nav saglabājušās, nišas koka dēļu aiznaglotas. Redzams, ka 13.gs. celtne ugunsgrēkā gana cietusi un nav atguvusi savu kādreizējo spozmi.
Tas, kas mani vienmēr fascinē D pilsētās, ir kontrasts starp cieši kopā saspiestām ēkām gar šauro, līkumoto ielu malām, it kā taupītu katru centimetru zem saules, un vareniem plašiem pilsētu laukumiem, kas pēkšņi paveras aiz stūra ar kādu ievērojamu kolonnu vai piemiņas tēlu centrā, te skatiens brīvi var slīdēt pār pilsētas namu panorāmu un te visa pārpārēm. Arī tūristiem iekārojamu veikaliņu un kafejnīcu.
Viena no tādām ir Confeitaria Nacional laukuma Praça da Figueira vienā no stūriem. Tā ir pilsētas vecākā konditoreja, darbojas no 1829.gada un priecē apmeklētājus ar autentisku greznu senatnīgu interjeru, ļoti plašu saldumu izvēli, laipnu personālu un ierobežotu galdiņu skaitu, visticamāk, būs jāstāv kājās, malkojot kafiju un našķojoties.
Jo vairāk tuvojamies laukumam Praça do Comércio, jo vairāk iejukām cilvēku pūlī un mūs apņēma kņada, ceptu kastaņu aromāts, vilinājumi nobaudīt kādu okeāna mošķi vai vītinātas gaļas desiņas, iepirkties kādā suvenīru veikaliņā (es godam noturējos nenopērkot nevienu magnētiņu, raibiem flīžu rakstiem apdrukātu krūzīti vai šķīvi izcakotām malām). Taču tur, kur iegāju un pazudu uz kādu stundu, ir portugāļu "Seaside" apavu veikals (dāmas mani sapratīs).
Težas upes promenāde ir gana apmeklēta un brīvmākslinieku iemīļota – akmens krāvumi, smilšu skulptūras u.tml. Te paveras arī lielisks skats uz pretējo krastu, kur kalnā ir Jēzus Kristus statuja, līdzīga tai, kāda ir Riodežaneiro, Brazīlijā. Tas atsauc prātā faktu, ka vienā no D Amerikas lielākajām valstīm arī runā portugāļu valodā.
Termometra stabiņš tuvojās + 30C atzīmei un mirkli veldzējuši slāpes tuvākā restorāna āra terasē, laiski vērojot, kā pa sliedēm kursē slavenais dzeltenais Lisabonas tramvajs, devāmies tālāk, lai uzmeklētu The Pink Street, kas pa dienu ir klusa un tikai tūristi nemitīgi taisa selfijus uz nenopietnās ielas fona.
Tā nemanot pagāja pēdējā diena Lisabonā, bet vakars un nakts pilsētā izvērtās vēl skaistāks. Dienu iepriekš (nav iespējams rezervēt tās pašas dienas vakarā, bet tikai uz nākamo) bijām rezervējuši galdiņu, izmantojot TheFork rezervēšanas rīku, vienā no fado restorāniem ar viegli iekš Google Places atrodamu nosaukumu - Clube de Fado (R. de São João da Praça 86, 1100-135 Lisboa).
Ideja sekojoša – jūs baudāt vakara maltīti, kas var būt gana plata, bet var būt pieticīga, tā sakot – pieklājīgais minimums, un klausāties ik pēc 20 minūtēm kādu fado izpildītāju, kurš nodzied kādas trīs četras dziesmas. Pieticīgais minimums vienam cilvēkam – uzkodas (olīves, mazās desiņas, baltmaize un olīveļļa) 5 EUR, ūdens 3 EUR, pudele vīna 19,50 EUR + fado 7,50 EUR. Laika posmā no deviņiem vakarā līdz vienpadsmitiem noklausījāmies četras uzstāšanās. Padalīšos ar dažiem foršākajiem video iinuu Facebook profilā.
komentāri