Ceļojuma dienasgrāmata. 1.diena. Lisabona.

Runā, ka atpūsties var divreiz – pirmo reizi, kad plāno ceļojumu un domās esi jau tur, otrreiz – paša ceļojuma laikā. Es savukārt esmu nolēmusi atpūsties trīs reizes – plānojot, ceļojot un stāstot par notikušo ceļojumu. Ilgi prātoju, kāds būtu vislabākais formāts šim stāstam, un nonācu pie dienasgrāmatas, kurā tad aprakstīšu katru jauko pavadīto ceļojuma dienu trijās brīnišķās D Eiropas valstīs – Portugālē, Spānijā un Gibraltārā.

Ielidojām Lisabonā ap pusdienlaiku, kaut arī sajūtu līmenī likās, ka tā jau gana vēla pēcpusdiena. Vēlāk sapratām, ka ar mums joku izspēlējušas dažādās laika joslas. Lidojums bija ar pārsēšanos Lielbritānijā, bet laika atšķirība starp Portugāli un Latviju ir divas stundas.

Par pirmo apmešanās vietu izvēlējos hosteļa tipa mītni (Hotel 1924, R. Joaquim Bonifácio 32, 4º, 1150-196 Lisboa) pagājušā gadsimta sākumā celtajā vecajā mūra ēkā ar vēsturi un ar pastāvām koka trepēm uz piekto stāvu, augstiem griestiem un pievilcīgajām rakstaino flīzīšu sienām. Mums bija viena istabiņa ar logiem uz iekšpagalmu (ar laiku sapratām, ka tā ir priekšrocība, nevis trūkums, kā likās no pirmā acu uzmetiena), koplietošanas dušas un labierīcību telpas, paliela virtuvīte un omulīga stiklota terase, kurā jau no pirmā vakara noskatījām savu galdiņu un pie tā pavadījām visus nākamos trīs vakarus, kas bija atvēlēti Lisabonai.

Jebkurā gadījumā, atskatoties uz visu ceļojumu pieredzi, šī vieta bija ar savu stāstu un savu mājas dvēseli, ko nekad neatradīsi un nesajutīsi standarta viesnīcu numuros, lai cik glauni vai dārgi tie nebūtu. Izvēle par labu “Hotel 1924” krita arī tāpēc, ka tas atradās centra rajonā – kājām izstaigājamā attālumā līdz promenādei, Praça do Comércio un citiem skaistajiem vecpilsētas laukumiem. Recepcionista, protams, šajā namā nebija, komunikācija notika WhatsApp sarakstē ar pārvaldnieku. Pēc īsziņas dažu minūšu laikā ieradās gana veikls un izdarīgs indietis, kurš lauzītā angļu valodā visu izstāstīja, izrādīja un iedeva atslēgas un ārdurvju kodus.

Ko pasākt pirmajā vakarā vēl diezgan pasvešā pilsētā? (Starp citu, krēslot sāka gana agri, un ap 21:00 jau bija patumšs.) Dodoties ceļojumā bijām sev nosolījušies divas lietas: 1. Atvērtiem prātiem pieņemt pilnīgi visu, ko šīs zemes un to iemītnieki sniegs. Ļauties nezināmu cilvēku ieteikumiem, nemeklēt līdzīgo, bet piedzīvot atšķirīgo. 2. Izbaudīt ļoti daudz jūras velšu un augļu.

Tieši ar to arī sākām. Google Maps uzmeklējām tuvāko un pēc reitingiem augstāk novērtēto jūras velšu restorāniņu - Cervejaria Ramiro (Av. Alm. Reis nº1 - H, 1150-007 Lisboa) un devāmies našķoties (jā, jā, esam gana lieli gardēži un nesaprotam tos, kuri ēd tikai tāpēc, lai dzīvotu, mēs dzīvojam, lai ēstu un dzertu ar lielu baudu). Pasūtījām visus iespējamos jūras mošķus – ēdamgliemenes gliemežvākos olīveļļas un ķiploku mērcē (amêijoas à bulhão pato), pildītu krabi (Sapateira Recheada), tīģergarneles (gamba à la aguillo) un gigantisko garneli (Gamba tigre gigante a la plancha). Klāt, protams, tika pasniegta baltmaize ar izkausētiem sviesta gabaliņiem un pareizi atdzesēts baltvīns Casa Ferreirinha Planalto Reserva 2017 (kā saprotat, mans piecu gadu Ramadans attiecībā uz alkoholiskiem dzērieniem strauji izbeidzās).

Tas bija nevien lielisks smaržu un garšu baudījums, bet arī atrakcija – lai tiktu pie gaļas krabja spīlē bija jāizmanto paliktnis ar āmurīti un gana spēcīgi jāiebliež pa spīli. Blakus galdiņiem akvārijā dzīvojās un savu liktens stundu gaidīja krabja attālie radinieki. Restorāniņš bija gana piepildīts un pieprasīts. Mums paveicās tikt pie pēdējā brīvā galdiņa. Vēlāk nākušajiem apmeklētājiem nu jau bija jāstājas rindā. Atšķirībā no Latvijas te visās kafejnīcās un restorānos ir jārēķinās ar gana mazu atstatumu starp galdiņiem vai vispār blakus sēdošu svešinieku, kas bauda maltīti.

Apkalpotāji (tikai vīrieši, kā jau D zemēs lielākoties restorānos pieņemts) laipni, izveicīgi un acīgi. Neuzkrītoši, bet gana modri sekoja, lai nekā uz galda netrūktu. Ja vēl ēdiens nebija notiesāts, bet dzēriens gāja uz beigām, uz galda kā pēc burvju mājiena uzradās atkal jauna piepildīta glāze. Novērtējot mūsu amatieru veiklību rīkoties ar krabju āmuriņiem, garāmejot pasniedza papildus salvešu kaudzīti utt. Restorāna cenas nav no zemākajām, ja gribi pa īstam našķoties, jārēķinās ar 70 – 100 EUR rēķinu, bet tas ir to vērts.

Nu varējām mierīgi paklīst pa Lisabonas ieliņām, priecājoties par rakstaino flīžu izrotātajām māju fasādēm un streetart-iem. Nejauši uzgājām arī augļu veikaliņu, kur nevarējām atturēties no smaržīgu piesātināti sarkanu zemeņu iegādes. Iedomājies, 28.aprīļa naktī sēdēt pludmales čībās uz terases un ēst svaigas zemenes!

Dalies:
Novērtē: 5 (2)

komentāri



Ko lasa citi?