Maurisio Vainrota balets „Tango plus. Ceļojumi.”

Tango man asociējas ar diezgan intīmu ķermeņu saspēli. Tieši ķermeņu, nevis dvēselisku. Deju, ko izdejo uz ielas, uz bruģa, blakus kafejnīcai, blakus notekūdeņu renstelei, ziņkārīgo acu priekšā, spītējot sev, partnerim vai kādam, kas noskatās.

29.aprīļa vakarā izdevās pabūt Latvijas Nacionālajā operā un noskatīties argentīniešu horeogrāfa Maurisio Vainrota (Mauricio Wainrot) iestudējumus. Tie ir divi viencēlieni, kur vienu no otra, manuprāt, diezgan krasi atšķir noskaņa.

Par pašu iestudējumu sīkāk varat lasīt vairākās interneta vietnēs, piemēram - http://www.music.lv/opera/Ballets/tangoplus/ , bet turpmāk manas tīri subjektīvās pārdomas.

 

Pirmais viencēliens jeb Tango Plus radīja zināmu urbanizētas vides noskaņu – pilsētas troksnis, burzma, asfalts vai pelēks bruģis, mākslīgi izgaismotas ielas vēlās pievakarēs, steiga, drudžainums. Sākotnēji unisekss iespaids, tad it kā no kopējās masas atdalījās pāris, kurš izdejoja savas attiecības šajā pilsētvidē. Tomēr neteiktu, ka šīs attiecības būtu pastāvīgas un smalku jūtu piepildītas, drīzāk mirklīgas, steidzīgas kā pati pilsēta, bet bez šaubām kaislīgas. Mūzika nepārprotami tango, bet dejas elementi no tango tomēr ļoti nosacīti. Manuprāt, diezgan daudz atstrādātu, tīru klasiskā baleta deju kustību.

Otrais viencēliens jeb Ceļojumi bija daudz krāsaināks un muzikāli daudzveidīgāks. Protams, to noteica pamatideja – ceļojums cauri vairākām valstīm, to kultūrām, ritmiem. Iztēlē varēja pabūt Mongolijā, Francijā, Izraēlā, Javā, Turcijā, Kurdistānā, Bulgārijā, Brazīlijā, Baltkrievijā, Argentīnā un Indijā. Kustības daudz primitīvākas, dabiskākas, brīvākas. Reizēm izraisīja asociācijas ar rituālu dejām, orģijām vai cīņām. Dejā vairāk atklājās sievišķā un vīrišķā ķermeņa dabisks skaistums vienkāršās kustībās. Deja noteikti dabā, nevis pilsētas mūros. Gaismas saspēlēs kopā ar dejotāju ķermeņu plastiku bija jūtama karstā dienvidu saule, tveicīgās naktis, tuksnešainā zeme, stepes plašums, ūdens tecējums, saules rieta atblāzma. Kolorītāks, ilgāk baudāms, noskaņas ziņā ne tik nogurdinošs kā pirmais viencēliens.


Par tango

Tango man asociējas ar diezgan intīmu ķermeņu saspēli. Tieši ķermeņu, nevis dvēselisku. Deju, ko izdejo uz ielas, uz bruģa, blakus kafejnīcai, blakus notekūdeņu renstelei, ziņkārīgo acu priekšā, spītējot sev, partnerim vai kādam, kas noskatās. Kad vairākus gadus atpakaļ mēģinājām apgūt tango, man dikti patika iespēja, kad šajā dejā sieviete sper pirmo soli, bet vīrietis sākotnēji atkāpjas, atšķirībā no valša vai fokstrota. Ķermeņi it kā uzguļas viens otram, atstutējas viens pret otru. Asas kustības mijas ar ieturētām pauzēm. Bet nu tas tā, nostaļģija, tad nu mazliet par tango vēsturi.

 

Tango pirmsākumi meklējami Buenosairesā un Montevideo 19. gadsimta beigās, kad daudzi imigranti no Eiropas, galvenokārt jauni, neprecēti vīrieši, ieradās šajās pilsētās laimes un peļņas meklējumos. Sākotnēji tango bija viens no veidiem, kā šiem jaunajiem vīriešiem paust savu radošo garu un vienlaikus pārākumu pār sāncenšiem un mēģināt iepatikties skaitliski nedaudzajām sievietēm – bieži vien tieši labākajiem dejotājiem izdevās apprecēties un nodibināt ģimenes. 20. gadsimta sākumā tango kļuva populārs arī Eiropā, kad to uz Parīzi aizveda Argentīnas labāko aprindu ģimeņu dēli, kas bija devušies uz Veco Pasauli izglītoties. No Francijas tango mode izplatījās tālāk Eiropā un visā pasaulē, nonākot arī mūzikas tirgū.

 

Cauri dažādām vēstures peripetijām tango tā dzimtenē ticis gan dievināts, gan pilnībā noliegts pat tiktāl, ka tango dejotāji bija spiesti doties pagrīdē, līdz 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā pasauli pārņēma jauns tango kulta vilnis. Turklāt sevišķi populārs kļuvis tieši autentiskais Argentīnas tango, nevis tā eiropeiskais paveids. Tango aptver visplašāko emociju spektru: tajā ir vientulība, skumjas, ilgas, mīlestība, greizsirdība, iekāre, uzticēšanās – ļoti daudz cilvēcisku attiecību, un katra deja ir stāsts, kas rodas tieši uz deju grīdas.

Tango mūzika nav iedomājama bez Astora Pjacollas (1921–1992), viņa kompozīcijām un bandoneona spēles mākslas. Pjacollas mūzika skan arī „Tango plus” iestudējumā.

Argentīnas tango deju studija Rīgā - http://www.tangostudio.lv/

Dalies:
Novērtē: 5 (2)
Skatīts: 2306

komentāri

danini

Inu, skaists raksts. (kiss)

iinuu

Paldies, danini! (thanks) Uzraksti arī Tu savu recenziju, tad varēsim vēlreiz padalīties ar iespaidiem! (computer)

danini

Rakstot recenziju par ,,Tango plus,, atradu rakstā par ,,Dzelteno tango\'\' (www.music.lv) izcilā komponista dzejas vārsmas par tango būtību. Skaisti un patiesi.(kiss)

Astors Pjacolla. (Sandras Ņedzveckas tulkojums.)

Tango ir noskaņa un sentiments,
Jūtas kustībā un ritmā,
Tango ir kaisle.
Tango ir pauze un pagrieziens, un muskuļu sports
Mūzikā, kuras balsts ir akcents un uzsvērums,
Straujš un spējš.
Bandoneona plēšas fonā
Elso
Kā mīlētāji tuvības mirklī.
Tango pacilā, uzlādē,
un sekspilnā dejā
Ir kā spoguļattēls
Jutekliskumam,
Ko izstrāvo pāris,
Taču ne jau kurš katrs,
Bet divi spēcīgi indivīdi,
Savijušies horeogrāfa stilizētā tvērienā.
Kustību straujums aizrauj elpu
Un satrauc.
Tango ir tumšs un kaprīzs,
Pilns vilšanās un nomāktības,
Pāri plūstošs ar lirismu un skaistu harmoniju.
Tango kustību
Tāpat kā partnera atbalstu dejā
Uzjunda jūtu vētra,
Ko sedz rezignācijas plīvurs.
Un tieši tas neļauj tango nogrimt
Parastībā un sentimentalitātē.
Tā ir tumsa, kas ierauga gaismu caur mākslu.
(excited)(kiss)(bravo)

Jūlija

Watch this: http://www.youtube.com/watch?v=UWxcVyBRecE



Ko lasa citi?