Filmas ar ambīciju saprast mūsdienu cilvēka dzīves jēgu

Daži kinematogrāfa gabali, kuri uzrunājuši ar mazliet kariķētu, taču gana skarbu skatījumu no malas uz mūsdienu cilvēku un viņa vietu sabiedrībā, konkrētā struktūrā, tīklā.

Pirmkārt, robeža starp labo un ļauno ir izzudusi. Ja kādreiz Dievs bija labs, bet Velns – ļauns, tad mūsdienās tas nav viennozīmīgi. Tāpat par to, ka slikto cilvēku rīcība tiks agri vai vēlu sodīta, bet labie, agri vai vēlu tiks attaisnoti. Un, vai vispār ir labie un ļaunie, jo sākotnēji ļaunais var būt cēlsirdīgs un saprotošs, bet labais – izmantotājs, manipulētājs un liekulis.

Otrkārt, mūsdienu kino tiek nemitīgi cilāts jautājums – uz kurieni mēs visi ejam, kas būs ar pasauli pēc mums un, vai vispār šādam jautājumam ir jēga? Cilvēki slīgst atkarībās, ne tik primitīvās kā pagājušajā gadsimtā (alkohols, narkotikas, azartspēles u.tml.), bet vēl vairāk destruktīvās, atkarībai tiek pakļauta cilvēka kritiskā spriestspēja, lēmumu pieņemšanas spēja, veselais saprāts. Primitīvie instinkti tiek pacelti pielūgšanas līmenī (tas ir trendīgi), gadsimtiem formulētās sabiedrības klasiskās vērtības piesmietas. Atkal, tas ir labi vai slikti? Kurš uzdos šo jautājumu?

Treškārt, varas jēdziens iegūst jaunu nokrāsu. Vara nav tam, kurš ir bagātāks, gudrāks, viltīgāks un kāds tik vien ne. Vara ir tam, kurš spēj kontrolēt – sevi, savu domāšanu vai gribu, citus cilvēkus, procesus, būt pietiekami neietekmējams un nepieejams, lai būtu redzams un zināms visiem uz pasaules. Vai tas ir cilvēks, vai tā ir masveida ilūzija, vai tas ir Dievs? Un, vai tam vispār ir nozīme un jēga? Jēgas zudums, šķiet, mūsdienu cilvēka lielākais lāsts.

Augstceltne - High-Rise (2015)

Filmas sižeta pamatā britu rakstnieka Džeimsa Balarda 1975. gadā sarakstītais romāns par gados jaunu ārstu, kurš ievācas dzīvoklī kādā nesen ekspluatācijā nodotā augstceltnē. To uzprojektējis arhitekts pēc cilvēka plaukstas līdzības, kur katrs pirkst ir augstceltne. Augšējos stāvos ir luksus tipa dzīvokļi, bet apakšējos - lētais gals.

Augstceltne ir pašpietiekama, te ir visas labierīcības, baseins, veikals, laundrijs u.tml. Pašpietiekami paturētāji ir arī visi augstceltnes iemītnieki, kuri ņem, tērē, izmanto, izsviež, apmierina savas dabiskās un slēptākās vēlmes, taču nav neviena, kurš to visu kontrolētu, uzkoptu, rūpētos. Drīzumā nams pārvēršas par izdemolētu, pieķēzītu graustu, kas slīgst atkritumos, bojātu produktu un trunējušo līķu smaku pārņemts.

Tie, kuri vēl ķepurojas pret straumi, nonāk nopietnas dilemmas priekšā. No vienas puses viņi nevar sacelties pret savu cilvēka (dzīvnieka) dabu, otrkārt prāts nemitīgi sagādā diskomforta sajūtu, atgādinot, ka tā nav labi, tā nav pareizi. Daži izdara pašnāvību.

Balss no čerkstoša ekrāna nemitīgi jautā - ko jūs darāt?! ko jūs darāt?! Vai šādai augstceltnei (miniatūram pasaules un sabiedrības modelim) ir nākotne? Vai vēl ir iespējams ceļš atpakaļ vai varbūt jauna jēga?

Pavisam jaunā derība - The brand new testament (2015)

Filma ierindota pie komēdijas žanra, taču blakus smiekliem un ironijai, te ir gana daudz skarbuma un vielas pārdomām. Filmas veidotāji sarkastiska un nekautri pārskata Bībeles postulātu "pareizību" mūsdienu sabiedrības kontekstā.

Dievs eksistē, viņš dzīvo Briselē, un viņš ir gana nejauks gan pret savu sievu, gan meitu, gan pret visiem cilvēkiem uz zemes, jo ievieš likumus, kas liek ciest. Piemēram, likums 2129. - kad tikko ielaidies vannā ar patīkamu siltu ūdeni, lai relaksētos, noteikti blakus istabā iezvanīsies telefons; likums 2218. - tev vienmēr būs apstāties pie kases tajā rindā, kura virzīsies vislēnāk uz priekšu, salīdzinājumā ar citām.

Ak jā, viņam ir arī desmit gadus veca meita Ea, ne tikai dēls, kuru zina visa pasaule un kurš kādreiz aizbēdzis no mājām pie cilvēkiem. Kādu dienu meita arī sadumpojās pret savu tēvu, uzlauž viņa datoru un visiem cilvēkiem uz pasaules nosūta SMS, ļaujot uzzināt katra miršanas datumu un pat sekundi.

Cilvēki sāk dzīvot pavisam citādas dzīves, nekā tādas, kuras bijušas, nezinot savu miršanas stundu. Liekas absurdi, taču tikai zinot savu miršanas mirkli, cilvēks sāk vērtēt to, kas viņam ir dots - iespēja pamest ierasto biroja darbu un sejot līdzi putniem pāri robežām uz pasaules malu, atzīties mīlestībā vai kaislē cilvēkam, no kura kautrējiem vai baidījies, pārstāt uzskatīt sevi var zudušu vai ļaunu u.tml.

Melnais spogulis - Black Mirror (2011 – joprojām)

Britu televīzijas seriāls, kurš tiek filmēts un rādīts nu jau piecu gadu garumā. Katra sērija ir atsevišķs stāsts, kas raksturo mūsdienu sabiedrības locekļu dzīves un pieaugošās tendences, viena no kurām ir cilvēka atkarība no informācijas tehnoloģijām, ieskaitot sociālos tīklus, kas arvien vairāk un vairāk aizstāj cilvēku attiecības reālajā dzīvē.

Interneta vidē cilvēku var izsekot, sodīt, izsmiet, pakļaut manipulācijai, likt maksāt nevis par to, lai piekļūtu kāda veida informācijai, bet lai atbrīvotos no nekvalitatīvas informācijas lavīnas, kas veļas pāri galvām un stereotipizē cilvēka domāšanu.

Cilvēka apziņu var klonēt mūžīgai dzīvei un mūžīgai verdzībai. No apziņas var izvilkt vai izdzēst notikumus. Aktuāls jautājums – kas ir nākotnes cilvēks? Cik liela daļa no cilvēciskā vispār paliek mūsos, bet cik iespējams aizvietot ar dažādiem ārējiem vai ķermenī iebūvētiem gadžetiem? Vai mums tuvu mirušu cilvēku ir iespējams aizvietot ar viņa klonu?

Dalies:
Novērtē: 5 (4)
Skatīts: 314

komentāri

Kuku

Interesanti, svaigas idejas, būtu par ko padiskutēt :)



Ko lasa citi?