Rekrutieres stāstiņi #3 Specifiskā vakance

Tikšanās. Klients, vārdā Ilārijs, nopēta mani ar dziļdomīgu skatienu. Tad seko kroņa frāze, kuru jau gaidīju un prātā pati ar sevi spēlēju totalizatoru – būs vai nebūs. “Ziniet, mums šī ir ļoti specifiska vakance”. Yess! Kaut jūs zinātu, cik reižu savā mūžā nācies to dzirdēt.

Zemteksts sekojošs – neesam droši, ka Jūs spēsiet atrast piemērotu darbinieku. Vai vēl trakāk – centieties cik gribat, tāds darbinieks, kā mums vajadzīgs, vēl nav piedzimis. Ievelku dziļi elpu. Saprotoši māju ar galvu. Jā, noteikti jūs esat unikāli un jūsu vakance ir nenoliedzami specifiska.

Starp citu, runa ir par B2B pārdošanas projektu vadītāju. Pozīcija, kura ir gandrīz katrā otrajā Latvijas uzņēmumā. Nenoliedzami, ir gan labāki, gan sliktāki pārdevēji, atbildīgāki un bezatbildīgāki, spējīgāki sasniegt pārdošanas rezultātus un slinkāki, bet, piedodiet, ne specifiski.

Ilārijs turpina ar rūpju sarauktu pieri skaidrot, ka viņu pārdevējam jāpārzina materiāli, to specifikācija, jāorientējas katalogos, kas ir dažādās svešvalodās. (Nodomāju - forši, dodiet tik šurp to vakanci!) Bet ar to Ilārija stāstījums nebeidzas, jo seko vesela atkāpe, ka iepriekš viņiem neveicās ar pārdevējiem. Nostrādā 2-3 gadus un ir prom, īpaši jaunie. (Jaunie un trīs gadus?! Tad jums ļoti veicas – knapi man nepaspruka.)

Apliecinu ar piemēriem iz dzīves, ka esmu tam un tam uzņēmumam atradusi līdzīga profila pārdevējus. Piesolu vēl kontaktelefonus rekomendāciju iegūšanai no bijušajiem klientiem. Tā, nu tas būtu nokārtots!

Nonākam pie sarunas posma, kur man jāsaprot piedāvājums no uzņēmuma puses censonim, kurš atbilstu konkrētā uzņēmuma ideālā pārdevēja standartiem. Ilārijs uzsver, ka piedāvājums arī ir specifisks, jo viņi rūpējas par saviem darbiniekiem, un sāk uzskaitīt – draudzīgs kolektīvs, apmācības pirms darba uzsākšanas, motivējošs atalgojums plus % no pārdotā. (Cik daudz darba sludinājumu ir tieši ar šādiem identiskiem tekstiem?!) Vēl piebilst – bet to fiksēto summu, gan varam sludinājumā nenorādīt. (Pēdējā piebilde ir arī pēdējais piliens manā pacietībā).

Ņemu iniciatīvu savās rokās un sāku iztaujāt: “Pastāstiet vairāk par sava kolektīva iekšējo kultūru, tradīcijām, ikdienas sadzīvi! Vai organizējat arī kādus saliedēšanas pasākumus, sporta spēles, komforta zonas pārvarēšanas treniņus – ledus peldes, izpletņa lēkšanu, publisko runu? Varbūt jums ir kopīgas pusdienošanas pauzes, virtuvīte, duša, pārģērbšanās kabīne? Vai pārdošanas cilvēkam vispār jāatrodas birojā, varbūt viņš tajā ierodas tikai reizi nedēļā uz sapulci un pats var brīvi plānot savu laiku? Kā ir ar darba auto vai vismaz transporta kompensāciju? Vai pie biroja var novietot auto bezmaksas stāvvietā? Kā jūs apbalvojat mēneša labāko pārdevēju? Vai jaunākajiem pārdevējiem ir vecākie pārdevēji kā mentori? Vai pārdevējam ir pārdošanas bonusu griesti? Vai šim cilvēkam jābūt štata darbiniekam? Kādas viņam ir izaugsmes iespējas uzņēmumā? Vai jūs runājat ar komandu par vērtībām? Kādas ir jūsu uzņēmuma galvenās vērtības?” (Pie sevis lūdzos – iedodiet man vismaz kaut ko interesantu, ko pastāstīt potenciālajam kandidātam tikšanās laikā.)

Piebilstu - “Ak, jā un atalgojuma līmeni es norādu visos savos sludinājumos, vienalga, vai tie ir 400 vai 4000 eiro. Pieredze liecina, ka kandidāti to novērtē.” Grumba Ilārija pierē paliek vēl dziļāka, kas noteikti liecina par pastiprinātu domāšanu. Vai pārdomas par tēmu – tā jau neveicas ar darbinieka atrašanu, bet te vēl šī gudrīte atradusies, mācīs, kā man uzņēmumu vadīt un darbiniekus sev atlasīt.

Ne mācīs, ne kā, pašai vēl dikti un ilgi jāmācās. Vienkārši, kad runājiet ar rekrutieri, lūdzu, tāpat kā ar žurnālistu, iedodiet kādu kripatiņu interesantas informācijas, lai būtu iespēja uzburt stāstu.

N.B. Visi stāsti balstīti uz patiesiem notikumiem. Stāstu varoņu vārdi netiek minēti vai ir mainīti, saglabājot anonimitāti.

Dalies:
Novērtē: 4 (3)

komentāri



Ko lasa citi?